Viena lapa -

ar savu banti tu mani vienreiz nokaitināsi. vai es tev neteicu, lai tu lieto parūku? nu? vai izlēmi? astoņpadsmitajā gadsimtā tas tiktu uzskatīts par aizvainojumu, bet es izdibināju, ka daži no mūsu tūkstoša ir slepus tikušies un ar smagajām mašīnām apbraukuši Ikšķili. kā tev tas izklausās? tas saucas, skriet ar kājām un pliķēt pa dibenu. nekas ražīgs tas nav, ja salīdzina ar manējo. es savā mūžā esmu redzējis pietiekami daudz piemēru, lai spētu novērtēt tos pāris tūkstošus, kas mūs ikdienā izseko. vēl kāds vēlas izteikties? es savā lepnībā drīz sākšu līdzināties savam tēvam, un man pa acīm sāks nākt ārā stāsti. tas būs smagi, bet viņš noklāj visu apkārti ar atkusni, un Alvis saprot situācijas nopietnību, pieglaužas man pie pleca un aizpīpē. šajā mutuļojošajā dzīvē var paļauties tikai uz sliktu organizāciju. ja es sniedzu glāstu, es zinu, pie kādām sekām tas var novest. es neesmu muļķis un māku lietot šļūteni, bet, ja tu man piespēlē šaubīgus skuķus, es ceru, puis, ka tu saproti, ar to nebūs līdzēts. ja patiesi vēlies pakalpot, pārbaudi savas bikses. ko tur redzi, a? viens divi trīs, tā tas notiek un ir noticis. vai tagad pārdomāji? domāju, ka tas viss nenotika. vienmēr var ar pārākumu raudzīties uz iedibinātām vērtībām, bet, vai pārākumā ir patīkami noskatīties? es no savas puses arī varu pasmīnēt, tas arī viss. visi resursi aiziet skolai. kā gan savādāk es varētu saglabāt savu arhitekta statusu. redzi, man ir diploms, un diploms ir vēr-

tība. kad tu būsi manos gados, parunāsim, tikmēr ieteikšu tev pārskaitīt naglas un uzsākt pašam savu uzņēmējdarbību. sāc ar to, ka izremontē vannasistabu. vai pārbaudīji lupas? tās visas driskās mētājas šķērsām istabai, pa visu māju. es pat teiktu, ka taisies laisties lapās, bet es to neieredzēšu. prasīšu savam dēlam, lai tas kļūst par īstu vīru. gan jau kādreiz es viņu vēl pārspēšu. man ir nauda, un es to tērēju augstskolā. varu veselu baru mūļu vilkt pie sava tēva kaut ik dienas, bet laimīgāks viņš no tā nekļūst. agrākos laikos viņš visu redzēja citos toņos, bet, kopš pie mums ir ievācies Alvis, viņš ātri pagurst un izslēdzas. nākamreiz mazliet vilcināšos, lai viņš samulst ātrāk un varētu atmest ar roku bez sirdsapziņas pārmetumiem. nejau man vajag visas šīs formalitātes, lai realitāte runā pati par sevi. o, jā, es tevi neieredzēju, bet mana tēva mīkstie audi atraisīja manu mēli, un tagad es savas dienas pavadu baseiniņā, kūļājot ūdeni. atraisās smaidā zināms cilvēks, saprot visu par lietas būtību. esot mācīts, tam vienalga, vai laiks ir kāds vai sprukās iedzīts. šis varot šļakstīties, ja tam tā patīk, bet, hei, vai tad es tevi nebrīdināju par melnajiem stikliem? piemēram, vakar, deguna priekšā aizlidoja vējains skuķis, pa taisno no modes skatēm. kādas kājas, kāda grācija! visa tāda apsūbējusi, un pa gabalu var redzēt, ka meklē, vai Alvis nav augšāmcēlies. tādu vīru ar uguni nesameklēsi, pat stikla drumslās un pelnu vālos.