Viena lapa - Post a comment

saskrējās jau arī ar rozīšiem. viņai vienai nebija kur lidot, viņa bija kā nesaprotams mājdzīvnieks, žņaudza Ingu un ilgi negāja prom. gaiss tikai kliedza - vairāk vairāk, bet no tā nekas nemainījās. viļņojošās zvīņas tecēja saulē un nabaga Alvis jutās pie visa vainīgs, viņa anatomija pamazām modās un stājās viņa priekšā. savādāk nemaz nevarēja būt, viņš bija pie tā pieradis, un patiešām, vai gan viņš bija apdullinājis sētnieku, kā tas bija darījis ar viņu. Ingas aizņaugtā balss viņam tecēja nopakaļ vēl brīdi un Alvis gulēja. viņa sirds cilājās, viņš jutās nedzīvs, lūpas tecēja. tās bija tādā kā smaidā par sāpēm, bet tiešu ļaunumu nejuta. vai nebija kas atgadījies? viņš paraudzījās pār plecu - Alvi, Alvi, viņu kāds sauca. viņš sakustējās un gara prātā miegā tīts skapītī sāka rakņāties, murmināt. reizēm gārdzieni pārgāja rāmā elpā, bet nevarēja pateikt ne vārda. Alvis turpretim bija blakus, un labāk kokā nekā rokā. ragavas Alvim iedeva raganas no blakus ciema. uz sēdekļa bija atstāts sainītis ar saldo krējumu un adatas. ko es sākumā ar to darīšu, ieslēgšu lampu, iekampšu aiz nagiem mazliet gaismas un mana sistēma kļūs stiprāka, sāks kaukt, tai vajadzēs adatu. Inga pielieca galvu - ja tu man piesiesies, tas būs uz mūžu, mūsu dienas kļūs gaišākas un tu pat varētu darīt kā toreiz, kad biji mazs zēns. rīts nāca šņākuļojošs un čības švīkstinādams. tas viss bija atgadījies miegā pagājušajā naktī un aizgājusī deja sagriezās krietnā vērpetē. bija jau pāri pusnaktij, un neko citu pamanāmāku nevarēja darīt, kā tikai burzīties pa siltām lietiņām, pa sentēvu klētīm un puduriem. cilād dūcīti un laulību gredzenus pa gultu virpināt. jaunie jau tīšām bija mums pagriezuši muguru un paši to nezinot slīga priekā par prieku vecajiem un nosalušajiem. mūsu domas pievirzījās viņiem tuvāk un priekšā stāvošā kāzu ceļojuma gaidās ap mūsu rokām un galvām savilkās dūmaka.