Viena lapa -

vajadzēja piezvanīt agrāk. ir jau septiņpadsmitais datums, bet es vēl neesmu atdevis grāmatu. citi manā vietā sāktu iet augstskolā un kaut ko izdarītu ar savu degunu, bet Alvis nekad. viņš joprojām, pēc visiem šiem gadiem, ir bikls un vēlas savu dzīvi pavadīt rimti. katru rītu piesēž pie rīta avīzes, un blakus viņam piesēž Ņekrasovs. visapkārt ir ābeles un tas izskatās ārišķīgi. nu un tad? ja viņš ir savās mājās, viņš ir pavisam cits cilvēks. ka ne klepus uzglūnēs, ne Karlas Bruni acs. ārēji tā liekas, bet iekšēji ir jāpārvar pašam sevi, Ingas nospraustie uzdevumi un žiglie acu skatieni. viss apkārt ir dzeltens, visi ceļ gaisā brunčus, zibina zīmuļus, ar lūpām zīmē gaisā aizskrējušus cilvēkus. no baseina iznāk Alvja kājas un zviln saulē. kāds ieslēdz dienas gaismas spuldzi, un Alvis sev izskatās svešs. viņš varētu sevi noturēt par tradīciju tramdītāju, bet garā zāle pašķiras un aparatūra noklājas. pa maigajiem valgiem kāds uznāk uz kakla, un tā tumšā bārda ir acīm nepieņemama. priekšējie zobi, visa seja kopumā, tik daudz jau nu gan varēja lūgt, lai neizskatītos pēc šauras pieres ar trijstūra tapiņām ausīs. reizēm tas nostrādā, bet, kad mēģini būt maigāks, sievišķais tevī uzvar un atlaiž tev bārdiņu. tas viss dieva dēļ. Alvis apsveicinās, tiek iepazīstināts ar Karlu. viņi abi tiek nosēdināti krēslā, bet Alvis

paliek kājās stāvam. dikti jau nu daudzsološi tie jūsu saviesīgie pasākumi, Alvis iesāk. uzrunā mani uz tu, viņš tiek palabots. vai esi izgulējies? kā tev patika dārzs? dzirdēju, esi tam pāršalcis pāri ar atvērtu bikšu priekšu. vai nenocieties? ak tu mans mazais rakaris, cietuma uzraugs, vergs. saņemies, Alvi, tava bārda nedara tev labu, tā nav nekāds kaķēns, kas jātur abās rokās un jāapmīļo - ak, mana bārdiņa, mana nabaga bārdiņa, pai pai. esi rāms tagad tūlīt, Karla pietešas kājās un abām rokām saņem viņa krūtis. esi rāms, tagad viņa būs norāvusies, un tu nepazīsi iepriekšējos atskaites punktus. visi pagājušās nakts dārzi būs vaļīgi, viņa uz tevi paļausies, pēc tam kliegs, līdz tu vāļāsies papirosos un nespēsi spert pirmo soli. no tavas puiša bārdas būs palikuši tikai darāmie darbi, un tev mirklī liksies, ka viņu saproti, ka esi viņu redzējis sapnī par zēnu esam, bet vienalga viņa tev rādīsies nepiemērotos brīžos, piedzērusies, agrāko spoku veidolā, nezin kāpēc tāda pagaisusi un vējaina. Alvis atslīga naksnīgajā rudenī, viņa plecus bija saplosījuši krēsli. viņš vāji pavēra acis, bija jāstāsta sava dzīve, jādod padomi par dzīvošanu, par skolu un par draugiem. viņš stāvēja dīkā un pīkstēja - kur ir mans baseins, kur ir mana Inga, es prasu, kur ir manas baltās dienas, es gribu dzert. tinte ar pienu sajaukta, drīz sāksies likvidācija.