| | Nov. 3rd, 2009 @ 11:49 am |
|---|
|
kad bijām atnākuši iepriekšējā vietā, mūsu smaids mazinājās, mūsu pircēji attālinājās savos automobiļos, bet mūsu pārdotava kļuva arvien mazāka, līdz izzuda viņa skatienam. tēvs paskatījās pulkstenī un secināja, ka laiks iet pakaļ puikām. viņš uzcēla mugurā smago tarbu un zvāļodamies brida pāri pļavai. es neslēpšu, ka savā dēlā saskatīju lielu gribu un sagaidīju, ka viņš būs uzņēmuma vadītājs. īsts vīrs! par tādu vienmēr esmu sapņojis. pienācīgs turpinājums Raudives radio, bet tagad mazliet par mani. iedomājieties, es šo firmu vadu cauri visiem filtriem un sapņiem, bet Līgatne man atņem visu entuziasmu ar vienu vienīgu necilu vēstuli rokrakstā sastādītu un līdzīgu Marksa teikām. es jau vienreiz viņam teicu, lai iebāž to pats zina kur, bet, tikko mākoņi ir izklīduši, viņš velk no maksts ārā Alvi un uzreiz mani pamana. mēs sasmaidāmies, un nolaižas migla. kā lai pa tādiem murgiem atrod magones, tik sīciņas, noslēptas glāzē. es slīcināju savas stundas, stumdīju akmentiņu pa krastu, raku nelietderīgus grāvjus, smēju par savu apkaimi, bet, tiklīdz nonācu saskarsmē ar kailām krūtīm, tā man visur sāka rēgoties mana tēva veidols. tas ir vairāk kā dīvaini, un es lielā panikā skrollēju pārlūka logus, lai redzētu jūs, to, kā jūs ar Magnusiņu vārtaties pienenēs un ķerat viens otru aiz astes, to, cik daudz jūs atļaujaties, un vai jūtaties labi. jā. tā jūs sakāt, bet patiesība, šis mans lielākais naidnieks, liedz prieku pašā deguna priekšā, atgai-
|
ņājas, neies jau uzbāzties. pret tādu necieņu tikai vienas zāles - pa taisno zvanu Karlai Bruni viņas Parīzes dzīvoklī un sāku dipināt ar kājām pa parketu, lai izklausās pēc svētkiem. tēvs smejas par manām izdarībām, sauc mani par palaidni, ielūdz uz viesībām. saķeru abās rokās puķes un klāt esmu, sēžos pie galda, cilvēki jau ēd. ko teiksi par svētkiem, vai patīk? kā nu nepatiks, šeit taču ir mana māte, atbild Alvis, un svētki uzbango ar jaunu vilni. lai dzīvo Alvja māte! lai dzīvo visas pasaules universitātes un Karlas Bruni kokgriezēju koledža. ar šādu saviļņojumu nav viegli tikt galā, tādēļ tēvs pārkāpj man pāri un iet atgulties, pakrūtē tāds kā rūgtums esot. es saprotu. man pašam līdz šim vecumam ir gadījies sastapties ar diviem puikām, kas kārtīgi iedzēruši, sāk izirt pa posmiem tā, ka tos pat ar mietiem nevar atstutēt, bet mans tēvs nav viens no viņiem, viņš ir brangs un ārkārtīgi noturīgs pret vīrusiem, proti, šodien izdomāju, ka vajadzētu izaicināt savu dzimšanasdienu, bet viņš ar pārākumu balsī no tā atteicās. konsultējos ar vairākiem vīriem, tiešā tekstā jautāju, kā viņiem ar ģimenes dzīvi, bet šie acenes uzlikuši sprauslāja un gremdēja pirkstus suslā. neņems taču tādu par līgavaini, tādu kausiņu kustinātāju, tādu plenderi un dzērāju. savā piekautajā maikā viļāju pirkstos marmelādes pikuci un pustumsā skaitīju tukšās pudeles. nja, ja pudeles nebūtu zaļas, es no skaudības liektos ārā pa logu, kamēr saplēstu bikses.
|
|
| | Nov. 3rd, 2009 @ 11:20 am |
|---|
|
ziņas sasniedza ātri, bet mēs nevarējām noorientēties. māte visas savas dilles bija salikusi Alvim uz gultas, tādējādi mēģinot padarīt viņa dienas gaišākas. viekala durvīs parādījās viņa steidzīgie soļi, un Alvis iebilda - nu un kas, ka man pusdienas nāk par labu? vai esat parūpējies painteresēties, vai ceļā neesmu zaudējis laiku? vai domājāt, ka viss notiek pats no sevis, apkārtne sakopjas un gaidītāji gūst mierinājumu? tā vairs nebūs. tagad, kad esmu šeit, es ķeršos pie ceļa un jūs teiksiet - vai gribi mūs izputināt? vispirms atpūtīšos. Alvis centās izrādīties dzintara spožumā, bet, ko tur padarīsi, visi, kas viņu pazina, sveica ar applausiem. viņš ir labs - ar entuziasmu noteica zoss ar garenu kātu starp kājām. kāds? māte ar smaidu painteresējās? viņam patīk nerrot vecākus cilvēkus, mēs jau sen to gaidījām. viņš atnāca no gliemežvāka, bet aizgāja pa logu atskatīdamies. viņam sejā bija rakstīts vesels teikums - "ja būtu atnācis vēlāk, dabūtu pa galvu, bet tagad - mācieties". tāds cilvēks viņš bija, nekad acis nenolaida un vienmēr interesējās par salūta tehniku. bet ko nu daudz par aizgājējiem, apkārt valdīja mulsums. nedrīkst taču atļaut svešam cilvēkam uzņemties visu vainu. dažus cī-
|
siņus mēs paturēsim sev, bet pārējo uzdosim par māti. visi smiesies, izvairīsies un visiem būs labi, tie skaitā atpaliks no mums, kam aplikta meitenes roka, kura velkas klāt. mēs tiešām tā uzskatām. kas attiecas uz buljonu un kotletēm, tad kotletes mums pieleks pēc tam, kad būsim sapratuši pērles. viss labais sākas ar vārdiem - vai dosi vai arī man būs jālūdz tavai mātei? tātad dosi, bet, vai pats gribi? atnesu tev pudiņu un žāvētas slimības. esi laipns cienāties. tūlīt piestumšu galdu, un mēs pārnāksim no kara pateicoties tavam tēvam, kura ausis būs atkarājušās aizsardzībā pret asiem vārdiem, bet gaļīgie zodi nepazīs laiku. tagad Garajā kalnā sākuši smidzināt uz rozēm. drīz nonāksim pie tā, ka uz mums atskatīsies uz ielas, nodomās, ka mums patīk ieraut, patīk ierauties sevī, bet šim gadījumam mums rezervē ir Alvis, kas savas dienas pavada istabā, guļot dīvānā. pavada viesistabā, nopūšas, pavada laiku divatā, ierodas par vēlu. tēvs par viņu stāstīja, ka tas visu laiku stāvot durvīs un smaidot. nudien dīvaini, ar tādām uzacīm kā manam tēvam neklātos melot, bet taisni to viņš dara, uzvelk pidžammu un kāpj uz varžacīm. tas nav izturams.
|
|
| | Nov. 2nd, 2009 @ 12:48 pm |
|---|
|
es jautāju vēlreiz, vai tu brauksi, kamēr es gaidīšu? lieldienas nav tālu. ja pārdomā, tad brauc mājās, nelieto bezjēdzīgus vārdus. es varu tevi novērtēt un apskaut, bet, ja dikti gribas zināt, varu arī pajautāt - kāpēc? tā nu mēs dzīvojam. ne šeit, ne tur, turamies kur nu kurais. bārdu atkal atlaidis, paaudzies mazliet, tēlo sīko, saka - es tev atnesu dāvaniņu. sīki smiekli, tielējas un tiepjas. tas ir tas īstais, es tev patīku. kad Inga ienāk pastāstīt, viņai nopakaļ velkas izbāzts krokodīlīts. Inga pagrozās pa istabu, pastāsta šo un to un prom ir. nevajag sadomāties, neesmu jau kaut kāds apsēstais. vai tad nevar redzēt, kā esmu audzināts? tas arī viss. katram tiek savs kumoss, un tad katrs slēpjas stūrī, lai tiktu ar to galā. kad krūmos kaut kas sakustējās, visi karinieki sāka bažīties apkārt, kāroja uzzināt, vai ilgi te vēl jāuzkavējas. dažs uzreiz sēžas virsū mocikletam un, ar vairogu aizsargādamies, meklē glābiņu. es tev par viņu pastāstīšu, viņš visu zina, viņš ir kā pasaka. lai kā arī nebūtu, šoreiz ar jokiem tālu netiksim. mums jau šūpulī ielikts, ka galva sāks šūpoties, kad tuvosies briesmas. padomā par to, es teicu un turpināju cīnīties ar bārdainu pūķi. rekur lido viņa roka, bet tur aizlido krekls. ko padarīsi, viss vienās driskās nāk mani apraudzīt. nu, ko pastāstīsi, draudziņ? vai nebūtu vienkāršāk visu sākt no jauna? pati jau neesi nekāda tīkliņzeķe, paskaties, kā iet tavam tē-
|
vam. skaidri var redzēt, ka beidzot esam nonākuši pie kopsaucēja. es tomēr gribētu atvainoties, ka esi tā izdarījusi. tā vienkārši nebija smuki. sākt katru dienu, pašai apzinoties savu ierobežoto redzējumu un beigās apjēdzot, kas esi. Alvis uz šo dikti priecīgs, saka - es jau ilgi tevi gaidīju, ilgi nebiju redzējis. kā pārmaiņas tevi ir ietekmējušas? vai neesi sākusi nēsāt kādas neierastas drēbes? un kā tev patīk mūsu laiks, vai nav nemērā nelaimi nesošs? šodien atnācu tā vēlāk, jo nomaldījos, dzenāju mazās nelaimītes pa pamestām ielām, iekams nonācu pie aizturētajiem. tie visi tādi priecīgi, zālītes dabūjuši. esot aiztaupīts kalns nepatikšanu. kā maksāsiet? par to ne tagad. kad krītīs pirmais sniegs, tad reiz redzēsiet, kā iet māsiņām, tad atzīsieties, ka ne pirmo reizi. Karla uz to visu noskatās ar profesionālu aci un izdara piezīmes bloknotā. vai dzirdējāt - viņa iesaucas - šiem esot plāns, kā pieķert nezāles. pastiep tik roku, un Alvis to negribīgi satvers. še tev, tāda veiksme. vai nav vienreizēji? es bikli paskatos pa logu, tur mamma ar šujmašīnu irdina kalnu. nāks ziema, vajadzēs sēt kartupeļus. rau! ko tā izcēlusi! vai, paldies, dēliņ, man tagad visa gulta tāda pacilāta, būtu tu redzējis, kā vadīju savas dienas līdz šim. visi ceļi aizputināti, bet Alvis piedurknes uzrotījis ņemas pa iekšām, mitina iekšā ārā, dod solījumus. nevienam vairs neticēšu!
|
|
| | Nov. 2nd, 2009 @ 12:14 pm |
|---|
|
kad bijām atraduši piemērotu brīdi, sākām sist neticīgos. pēkšņi steidzami vajadzēja zināt, cik ir pulkstenis? vai turpināsim viņus sist pa daļām? vai rēķināsimies ar to, ka tēvs palika mājās un to, ka māte saprot? vai tu gultu saklāji? ko viņš tev pateica? ka ir pus četri? tu viņam noticēji? man tepat bija pulkstenis, varēji pajautāt man. rekur tas stāv, ir jau vakariņu laiks. es arī stāvu un pētu, kā vergu vagoni izgaist mēnesī. ir nokritis pirmais sniegs, bet viņa joprojām ir kaila. es ierunājos, viņa uz mani paskatās. pastāsti, kas ir noticis? nekas. viņa atbild strupām frāzēm. var redzēt, ka kaut kas nav kārtībā ar nāsīm. arī acīs tev tāda dīvaina liesma. vai par kaut ko brīnies? vai jūti, ka esmu tevi nodevis? tu vienmēr visam rodi pareizo izskaidrojumu. es vēl nekad neesmu tevi redzējis tik skaistu esam. vai neesi sastrīdējusies? es vēlētos iedzert, bet nezinu, kā to pareizi pasniegt. viss ir atkarīgs no tevis. ja spersi savu kāju, manās acīs zaudēsi vērtību. no skata vien var pateikt, kas cilvēkam aiz ādas. nevajag pat iztēli, vienkārši lietot pietiekami daudz zāles, un ļaudis sapratīs, norakstīs tevi kā augstāku būtni. Alvis stāv ceļa malā ar māsu pie sāniem un blēņojas. viņš pats šeit ieradās, viņu neviens neaicināja. diemžēl to nevarēs novērst, jo māte ir darbā,
|
bet viņš pats nespēj par sevi atbildēt. pa nakti man pilnas ausis pierunāja. stāstīja, ka tēvs ar viņu nerunājot, neatbildot uz viņa jautājumiem. kas tam par izskaidrojumu? Alvis smīn, viņam acīmredzami kaut kas nepatīk. vai tev nepatīk mana iemītniece? viņa vēl mācās skolā. būtu tu labāk gājis toreiz skolā, tagad tev ietu labāk un nevajadzētu slēpties grāvī un ieraut katru reizi, kad jūti kaut ko nelāgu. es jau tev otro reizi aizrādu, bet tu man tikai rādi garu degunu. arī šoreiz tāpat. vienalga, es tevi audzināšu kā radniecīgu. es tevi laidīšu skolā un tu beigsi liegties, ka tavs sapnis ir saistīts ar tavu vārdu. es neturpināšu, lai tu vari turpināt savus pieskārienus, bet uzmanies. tevis turētāji var sākt žāvāties un tad tavs vārds neizturēs spiedienu. kas par bet? vai esi galīgi savilcies mūlī, ka tev nav ne jausmas par to, kā nav bijis. tik tālu nu esam nodzīvojuši, nodzīvojušies. vai tu vienreiz savāksies?! izskaties kā satrunējis cilvēks. iedomājies tikai, kas būtu par nelaimi, ja pēdējais cilvēks izrādītos tu. visas cilvēces vēsture uz tavas muguras, tavai izturēšanai. bet es pati? es pati neesmu labāka. labprātāk paļaujos uz tevi, kas mani ir tik dikti sāpinājis, it īpaši pēdējā laikā un skolā. man patīk dusmoties, bet pavasarī dusmas pāraug mutuļos. kāpēc tā notiek, nemācēšu pateikt.
|
|
| | Nov. 1st, 2009 @ 04:50 pm |
|---|
|
līzinga nodaļā nepieņēma kristālu, aizbildinoties ar to, ka mute ir aizvērta un svīst. joprojām nebija skaidrs, kurš klusē. vai tas viss izdomāts? vai velnišķīgais plāns iet uz beigām? lai to izdomātu, noteikti būs vajadzīgs laiks un vīru spēks, bet par vecajiem tikai labu vai neko. pret vakaru piedzīvojām kaut ko neparastu. mazliet sāpēja kauli, bet ar nelielu draudu palīdzību izdevās pārliecināt pilienus, ka tā nav viņu vaina. viņai bija atļauts izlikties par vīrieti, bet viņš cieta no apziņas, ka ir atstājis zilumus uz sveša ķermeņa. viņš deva savu vārdu, ka klusēšana viņu neizglābs un kaitinās. vēl vairāk - viņš teica, ka pats tiks galā un izaicināja savu tēvu, sakot, ejam! gājām jau arī, un tēvs meta bažīgus skatienus pa malām un knibinājās ap pirkstiem. man jābrīnās, cik bērnišķīgi var izturēties pieaudzis cilvēks. darīsim to reizē, es ierosināju. iesim pie friziera un izliksimies, ka viens otru nepazīstam. tas noteikti paliks atmiņā kā varens triks un izdedzinās visu to nepārskatāmo lauku, kas mūs šķir. es pamodos kopā ar Alvi un jutu, ka pusmiegā pār mani kāds noliecas. tās bija Alvja sajūtas, un es par tām painteresējos. gribēju zināt, vai tas viņš, kas pār mani noliecas, kamēr sapņoju, tomēr tā neizrādījās taisnība. es paraustīju plecus un aizvēru acis, nekāda kaifa. ej, es viņam teicu, bet viņš kavējās. es apsēdos blakus uz gultas, lai mēģinātu viņu iedrošināt, bet viņš tikai raudzījās uz mani tukšām acīm un turpināja sēdēt. vienā brīdī es viņam uzgāzos virsū, bet viņu izglāba Karla Bruni. es pēc tam ilgi turēju roku uz viņas ceļgala, bet viņa mani kutināja. tev ir ļoti skaisti mati. liecies mierā! nē, patiesi, visu to laiku, ko pavadīju pie Alvja, es domāju par tevi un tavu māsu. neviens cits mani tā nespēj sasmīdināt kā viņa. Alvja jaunākais atklājums ir nostāties kājām plati un draiskulīgi raidīt piezīmes nepazīstamiem cilvēkiem, nepazīstamiem zēniem. visvairāk viņu uzjautrina tas, ka viņi to nekad negaida. pagaida kādu brīdi pilnīgā sastingumā, un tad jebkurš var tos pārsteigt ar acs pamirkšķināšanu vien. tagad pārbaudīsim jūsu pirkstus, paskatīsimies, vai neesat aizticis spriegumu, kamēr Karla Bruni bija prom. Alvi, jums ir jāsaprot, ka jūsu pēdas ir vienos pelnos. tie nav nekādi joki! ja mēs atlaidīsim jūsu ceļgalu, jūsu kājas nolaidīsies uz grīdas un Karlai tas būs sāpīgi. vai jums tas nešķiet nelāgi? vai varat nostāvēt? tagad raugieties taisni uz priekšu un vajadzības gadījumā ienāciet.
|
| » (No Subject) |
|---|
pagājušajā laikā ieradās revolucionārs un kolekcionārs. dārzā kāds runāja, balsis bija dzirdamas cauri koku šalkoņai un tam, kā Alvis agrā rīta stundā iznācis satikt savu māti. Alvi, ja tu jūti, ka viņa tev neder - teica māte - met viņu ārā, ver vaļā un nevilcinies, nekad neaizmirsti, ka esmu tava māte un ka mana masa vienmēr būs ar tevi. bet šonakt? šonakt viss beigsies, viņa teica. viņas balsī bija jūtams vīra skatiens - tāds, no kura nobīstas pa gabalu, bet viņa nemēģināja paglābties. viņa izmēza istabu un sāka iet kopā ar Ingu. kad mēs iepazināmies, es vēl nebiju satikusi tavu tēvu, bet visam pienāk savs laiks, un paskaties, kādi mēs tagad esam laimīgi. nekas no tā, kas ir kluss, nespēj mūs satraukt. mēs vienmēr esam ceļā, un brokastis mums min uz papēžiem. tas var šķist nejēdzīgi, bet neviens mums neiedrošinās bilst ne vārdu. es tikai pakratu ar pirkstu, un uzrodas vesels bars cilvēku, kas ir gatavi mums sekot. es sekoju viņam, bet mums seko visi norādītie. es sarindoju krēslus, saliku blakus vienu otrai virkni rakstāmmašīnu, un mūsu ceļojums varēja sākties. man noņēma pirkstu nospiedumus, un tas bija redzams logā. es biju neprātīgi iemīlējusies, un kas, neko, tā mēs dzīvojam. tēt, vai tu jau izdomāji? es saprotu, ka tu gribi ēst, bet, tēt, mums ir norunāta tikšanās. saproti, es neesmu tik līksms kā kādreiz, tu mani diezvai atpazītu, bet man joprojām patīk spēlēt, es varētu stundām skatīties tavā pakausī. ar skrūvi pakasu pazodi, sasienu mazliet ciešāk, un mans lepnums atkāpjas. es domāju, ka tad, ja būtu jūs audzinājis stingrāk, jūs nāktu šurpu daudz biežāk. bet te nu ir mana roka, es to pastiepju pret tevi, nāc, mēs izskatīsimies līdzīgi, mūsu mati, mūsu acis. ķēms! tu izskaties tā, ka drīz taisītos tīties, mīlinies tik te kā šarmants lēkšķinieks, bet met acis uz jauniem skuķiem. aizdedzies! paņēmis no šuplādes cigāru, viņš noskatījās, ar kādu pētījošu skatienu viņa tajā raudzījās. es labāk paklusēšu, esmu jau pietiekami sējis apjukumu, manā klasē nebija tik smukas meitenes, bet turpmāk es visu mēģināšu labot, turpmāk tā vairs nenotiks. mēs apkoposim savu darbu, un tu labāk spēsi novērtēt vīrieša dabu. viss, kas paliks, būs noskaņai, nelīdzēs plikās pleses, pusratā pamests vezums, un nekas mums netraucēs.
Nov. 1st, 2009 @ 02:37 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
ceļš bija apledojis, bet tur neko nevarēja padarīt. pie durvīm jau pulcējās tauta, dažs labs bija garšļaukus. Inga to izmantoja. pamodināja kādu nejauši izvēlētu un parādīja pulkstenī, ka ir jau pusdivi. durvis lēni atvērās, un tajās parādījās kursu vadītājs. ja mums šodien paveiksies, mēs dabūsim katrs savu istabu, kurpes un veļas grozu. ja tēvs mūsos saskatīs iegrožotas iegribas, viņa skatiens satumsīs un viņš teiks - ejiet mājās! noliecos pār viņa guļošo ķermeni un noskūpstu pieri. viņš ir pielicies pilns kā uz ielas atstāti apavi. viņš atstumj manu galvu, un viņa pirksti sagrābj mani aiz matiem. es brīdi ar viņu cīnos, bet viņš gūst virsroku. pūt! es saku, un viņš pārtrauc savu elpu. lai gan es nevaru droši spriest, jo tā visa bija spēle. mēs bijām kopā jau pārāk ilgi, tādas lietas. kāds puika pieskrien pie manis, rausta aiz piedurknes un dīc, lai es viņu iemetu dīķī. es kārtīga meita būdama saku - nekā nebija, bet viņš sāk veltīgi taisnoties. es klusēju. aši atšņorēju kurpju auklas un pievēršos skatam sev priekšā. kopš esmu šeit ieradies, visi klusē, atbildes ir jāgaida nedēļām ilgi un tēvs pastāvīgi aiziet. es apskatu savu istabu. tā tik vēl trūka - stūrī sēž Alvis un čubinās ap papīru kaudzi. aiz viņa ir durvis, un viņš izliekas mani neredzam. es pastiprinu savus soļus un saku - mēs visu sarunāsim rīt, bet tie ir mana tēva vārdi, man pašam nekas nepieder. mēs satiekamies nākamā dienā un visas metāla detaļas sāk rūsēt. es padauzu sabojāto metālu pret sienu, un apkārt satumst. nekāda runāšana laikam tomēr neiznāks, viss jau ir bijis, tomēr berzes rezultātā šis tas izkristalizējas. vājākais pārnāk mājās pēc matemātikas, atzīmes un liecības. bet tas, kuram graudi ir garantēti, saņem mantu par tumšu skatienu. tēvs nopūšas, tas nav viņš, tas nav Alvis, tā nav viņa vaina, viņš tikai mēģināja iekļauties kopējos politiskajos plānos, bet nu seko atmaksa, un viss notiek kā sarunāts. viņš iekrīt galējībās un rīta stundas pavada cīnoties ar savām acīm un Ričarda apsmieklu.
Nov. 1st, 2009 @ 12:25 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
viņa izgāja pastaigāties ar savu kabeli. tas viss jau bija rakstīts literatūrā, tomēr viņa iegriezās tunelī. viņai pretim nāca garāmgājējs un viņa palika slikta. reiz tēvs viņai bija licis turēt rokās viņa nostrādātās rokas un blakus darbojās automobilis, viņi atradās noliktavā, tādēļ viss tika likts pēdiņās. tas par taviem radiem, viņš teica un norādīja uz savu tēvu. tas par viņa garajiem matiem, par mana tēva garajiem matiem, mīkstpēdiņš. viņš juta, ka tuvojas kādai aizliegtai robežai, tādēļ piepeši pieleca kājās un piesteidzās pie sava tēva, lai uzzinātu pašapliecinošas lietas. bija kādas matemātikas vakars, un notika cīņa ar uzdevumiem. cauri dūmu vāliem ritēja gadi. daži palika garāki, daži sakoda zobus un cīnījās. tu tikai ej uz priekšu, tēvs viņam bija pamācījis, strādājot darbnīcā. kad vasara beigsies, manas eļļainās rokas tev vairs nevarēs palīdzēt, viņš teica un noskrūvēja mopēdam kādu detaļu. es esmu tavs tēvs, tev nepielec?! viņš piecēlās no gultas, kurā bija pavadījis vairākas stundas un teica - tu smaidi? bet, kā ar visiem pārējiem jautājumiem? tie, redzi, ir tavējie, es esmu vadītājs, un ir vakars. apkārt klejo cilvēki un zēni. puikas viens otram rāda, ka viss ir kārtībā. nāk un iet, kāds paliek, reizēm atgriežas mājās, pret rītu aust saule, tas notiek pārāk bieži, tomēr gadās izņēmumi. kad tas notiek, viss sakārtojas pats no sevis. labi, ka es nepaliku, viss tāpat ir kārtībā. mēs ar tēvu nācām no veikala, bet viņa palika nopakaļ. es paskatījos uz viņas pusi un redzēju slieksni, kas attālinās. es tiecos domāt, kā tā man atmaksa par sacelšanos pret valdnieku, bet mans vīrs teica, lai es turpinu tā darīt. kā mēs zinām, pusaudžiem galvā notiek dažādas nepieņemtas lietas. pirmais iespaids var aizķerties, un uz to nav patīkami skatīties grupas bildē, turklāt neaizmirsīsim, ka tas ir uz mūžu. Ričards bija jaunākais no mums un arī izveicīgākais. brīvībā pavadītie gadi viņam bija piespēlējuši tikšanos ar Alvi, kas dienas laikā slēpās mazdārziņā un mājās atgriezās tikai tad, kad neviens no vecajiem neskatījās. galds bija klāts, un nekā netrūka. viņš atsaiņoja dāvanas, vakars bija vējains. tilts mazliet šūpojās, un mazākā kļūme varēja visu salaist grīstē. grupā kopumā viņi bija četrdesmit viens zēns un divas meitenes. visi dzēra. visu laiku uzvarēja Ričards, bet uz galda bija kaut kas vairāk par kamaniņām. nav jābrīnās, ka bārs ir tukšs, kad alus beidzies. līdz rītam pietiks! Klāvs bravūrīgi noplātās, bet stundas plok tāpat kā kaimiņi, un kāda vientuļa meitene man uzzvana. esmu mājās. apvaicājos Alvim, kā iet Ingai un visu pamazām noskaidroju. arī nakts ar gariem zobiem iet uz beigām, un ar šo meiteni mēs vēl satiksimies. palēninām soli un sakļaujam viens otra roku. pirmo reizi es jūtos, ka varu Alvim uzticēties. šis gājiens man patika, tas bija uz goda.
Oct. 31st, 2009 @ 11:48 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
es kaut kādā ziņā biju gatavs simetrijai, bet tad par mani apžēlojās. labi, es nodomāju, palikšu tepat, padzeršu zāles, tikšu cauri līdzīgi kā Alvis, bet tagad gribētu pagulēt. briesmīgi, ja tā iedomājas, ka viss, ko grib, ir arī redzams. Alvis bija brāķis. bet es? nedrīkstu pieļaut tās pašas kļūdas, man ir jādomā taisni. es noskūpstu Ingu un atbalstos pret Kārli, vēlos vēl. ieķeros brunčos un pasaucu Alvi - nāc šu, viņa pati tev parādīs. sākas bučošanās, līdz Alvi iznes no telpas. gaisā jūtams saspringums. pēc atveseļošanās Alvis atgriežas istabā, ieliek vāzē avīzi un izskatās vesels. visapkārt izbārstītas ogas, uz palodzes zaļš brokāts, vairākas atvērtas grāmatas, uz plaukta rotaslietas. jūs bijāt gaidīts. tagad jāierauj. istabā tiek sanesti jasmīni, tie spēcīgi smaržo. jāsarauj, jāvelk elpa dziļāk iekšā. viss aizpeld aizmirstībā, pilsēta vīpsnā, tās dunoņa kaitina mājas. vasara ir pilnā plaukumā. jaunajā gadā mēs jāņus svinēsim savādāk. izpušķosim vasarnīcu, iznesīsim ārā krēslus un slīgsim nākošajā tumsā. mums pretim lēnām izdzisīs gaismas un vecais gads paliks aiz muguras. mēs atbrīvosimies no savām biksēm un laksim kolu, cik nu kurš jaudās. pret rītu atnāks mācītājs un čakli mūs apstaigās, pārbaudīs, vai kāds nav redzējis Salviju, varbūt Ingu? dārzs pilns ar bērziem gluži kā toreiz. sarkanas turzas samestas krūmos, rokas piepampušas, bet Inga turas pie pleca, prasa mutes, prasa, pa kuru ielu viņai jāiet, esot jau vakars. atmiņas, tās atkal uzplaiksnī un jādelējas pa galvu. Alvis saka viesiem, ka jāizklīst, ka ar pirmajiem gaiļiem sāksies jauns gads ģimnāzijā un ka turpmāk viņam būs jātur sevi rokās, jāpatur prātā liecība un tēva vēlējums - "es gribu zināt, ko tas nozīmē". bet par viņa vājo dabu neviens nepainteresējās. nezināmu iemeslu dēļ valdīja uzskats, ka tas viss ir matemātiski izskaitļojams. vai dzīvē tā notiek? vai var paredzēt iznākumu? paskaties pats uz sevi un pēc tam uz mani. es tev iebraukšu zem tavas tumšās beretes, un tu man visu izstāstīsi. paskaties man acīs. vai redzi valdnieku? paskaties uz mani! tagad esmu jau iebraucis tev zem beretes un visi mūs redz. ak kungs, kāds pārdzīvojums, es jūtos kā pats savās mājās, bet esmu darbā. tas viss tik tāpēc vien, ka māku vest rēķinus un nebāžu savu degunu citu lietās. puisis uz goda. es kaut ko pasaku, pastāstu kādu stāstiņu, bet šis tikai - ko tu neteiksi - un skaita savas dieniņas, vienmēr patur sevi pirmajā vietā. saproti? ne jau velti viņu interesē tehniski jautājumu, vienmēr iegūst jaunākās ziņas par visu, kas saistīts ar cipariem un rindu skaitļiem, formulām un tēva padomiem. pamēģiniet viņam iebilst, viņš jūs ievilks sevī, paturēs tur un tad pārmācīs. viss notiks pēc viņa prāta.
Oct. 30th, 2009 @ 12:19 am
|
| » (No Subject) |
|---|
izgājis rudzos, Tālis ieraudzīja bēbīti. viņam nebija ko darīt, tāpēc viņš to paņēma uz mājām. vai tad tā nav? mājās mums vienmēr ir korķu viļķis, un mūs tur ielaidīs. tepat tuvējās mājās mēs esam uzcēluši lodžiju un turpinām par to runāt. mātes problēmas nekur nav pamanāmas, tādēļ mēs izdarāmies, kā zinām, lai uzķertos uz asa ēdiena un tēva piezīmēm. tagad mums iet vieglāk, mēs esam uzķērušies. domāju gan. it īpaši sievišķais hormons pievilināja Alvi, un viņš pats pamazām kļuva sievišķīgs. Ingai pietrūka viņa smieklu. nē, es tā ilgāk nevaru. kādreiz viņš bija mans puisis, bet tagad viņš mani nomoka, smacējot ar balsinātiem griestiem, nedzenot bārdu un līkņājot pa pieceļa grāvjiem. ja man būtu teikšana, es viņam par mācību noķēzītu visus griestus, jo tā ir labāk. paceltu degunu gaisā un būtu baigā smailā beibe. savāktu visas bērnu drēbītes un kopā ar Baņutu sēstos vilcienā numur viens un prom būtu. varētu man smīnēt pakaļ, tas mani neatturētu. es pati smīnētu, un tad redzētu, kura ētika ir stiprāka. kurš izrādītos cienīgāks, Rūnas tēvs ar savu tekstu vai viņa mīļā meita Karla Bruni ar savu mutes palaišanu. lai visi dzird! tā ir patiesībā. bārda nepaglābs no sastapšanās ar sevi, un Alvja ģīmis izstiepsies tik pat garš kā viņa tēvam. lai viņš to piemin. dikti jau nu sāp. bet ko padarīsi. vientulības stundās domāju par Rūnu tēvu, par viņa sacīto. kādi cilvēki! kauns pār visu seju un visu māju, bet vecīši paliek vecīši. tiem ar laiku bieza āda, veikla roka un mutē nav jāmeklē. Alvis apsēžas uz Ingas piedāvātās rokas un atver pavārgrāmatu. kā ir vērtīgāk? sist ar dūri vai ar kulaku? drusciņ vaļīgāk? paķer lielo skaldāmāmuru un blietē, kur liess. toreiz es vēl nezināju, kas man likās, bet neviens mani nebrīdināja, un es nevienu neredzēju. tagad savā skuķa kārtā jandelējos pa ciema veikaliem. man prasa, vai badā esi? nu ne tak, es jūku prātā. puišu dēļ. tie tādi smukiņi, ka man pat neatliek laika kleitu izgludināt, skraidu tik apkārt ar savu aizvainojumu un deklarēju - biržā krīze, pērles kļuvušas lētākas, nebīstieties iet mežā, tur tikai mežsargs ar saviem puisēniem. lēkāju, pūšu stabulīti, uzlieku kādu ielāpiņu, krāju pa druskai kasē. nekā nebija! es jums te nebūšu kaut kāda kārtējā gaisā papūstā. atzīšos uzreiz - raksturs man nelāgs, skumjas uzglūn pēkšņi. gluži kā Ingai, kura vienbrīd smejas, bet jau nākamā griež danci pa apli un tiek sapūsta. par klaunu sevi padara, ja jūs pajautāsiet manu viedokli. neatbalstu es šādu izdarīšanos, bet Inga paliek Inga un skatās uz mani aizbraucam. mēs kopā ar rudeni tālu tiksim. stāsimies koledžā un braukāsim ar riteni. jā?
Oct. 29th, 2009 @ 10:54 am
|
| » (No Subject) |
|---|
jā, tā patiešām gadās. interesanti! Kārlis apvelk nobružāto krēslu un sper soli. tālumā kāds saka - ej tālāk, un viņi satiekas. viens ir pasīvs, bet otrs prasa, kur satiekamies? kad abi ir satikušies, pasīvais saka, kur mēs esam satikušies? es tev tūlīt nosūtīšu vēstuli, pieguli, atgulies. ok, oh, tā ir labi, es varu iedomāties. steidzīgiem soļiem pienāk pie hipijiem un ar īkšķi rāda, saka virzienu, saka - saki man, kā tas ir būt par hipiju? viņiem patīk, seko atbilde, kādam vienmēr ir kur pieķerties, bet man tas patīk, es vienīgi nesaprotu, kur viņi ņem entuziasmu. kad es par to domāju, mans skatiens sāk klejot, tas man nešķiet diezko reāli, bet es runāju pretī. kad viņi mani redz nākam, es piekodinu Aldim, ka tas ir interesanti, un viņš pauž vēlmi iepazīties tuvāk. kad Karla Bruni man mācīja Ingas līniju, es pa tiešo vērsos pie Alvja un aizlienēju viņa pavārgrāmatu, bet kad mācību semestris nāca uz beigām, mēs bijām sprukās. tagad mums būs jāizdomā kaut kas neordinārs, es teicu, paslēpies aiz barikādēm. un tiešām nekas nav līdzams? tu saki, ka Aldis ir atlaidis bārdu? bet, kā ar tevi pašu? vai vienmēr esi pirmajās rindās un apvilcis rīta svārkus? kā tev tas izdevās, tu man šķieti svešs un ēd un dzer kafiju, un smīni, es tevi ne pārāk labi pazīstu. ko tu vari uz to teikt? vai esi izvārījis kaut ko gulēt iešanai? parādi. parādi pats! es taču jau tev teicu, ka es vēl neeju gulēt. man vēl nenāk miegs, bet es jūtos karaliski. Inga nesen piezvanīja un ar savu plaukstdatoru lika man ieskatīties savas mātes sirdī. tas ir viens varens izgudrojums, man vajadzēs to Alvim kādreiz pieliet pie tējas, lai viņš jūt savu ķermeni masku ballē, kur Karla Bruni uzstājas ar stāstiem no prezidējošās valsts neuzticības un aiziešas palagos. Alvim rokā ir rīve, un viņš spēlējas ar burkāniem. kas par bārdu! tādu pats Raudive nespētu attēlot savās fotogrāfijās, bet mani uztrauc tikai mans īkšķis. esmu savā vietā, savā valstī. ja dikti vajag, varu uzzvanīt tēviņam un tas ieradīsies uzvalkā, izvazās mani pa visiem bāriem un atdos bērnunamā, bet nekas tāds nebija, es to visu izdomāju. tu pati to visu izdomāji! kad es tev stāstīju par sevi, tu vislaik zvanīji. man jau sagriezās raibs gar acīm, bet tas, zināms, nav reāli. varbūt vajadzētu piegulēt, lai viss sagrieztos pareizās matērijās, bet uz koledžu šodien neiešu, man tas tiesnesis jau ir noriebies. saprotams! viņš man ir kā brālis, bet viņš pieļauj drausmīgas kļūdas, ilgojos pēc mājām. ātrāk prom. kaut vai vilkšus, bet prom, lai tvaiks paliek par atvadām, nekāda veida lielīšanās mani nespēs atgriezt laikā, kad lielība bija smaile. bez rakņāšanās nevarēšu atbildēt, bet man šķiet, ka Alvis skumst par savu tēvu. man vienalga. viņš nekad nerūpējās, kad biju mājās, tikai gūlās virsū, bet tagad es esmu skaista un visu jūtu. tāpat ir arī ar tevi.
Oct. 28th, 2009 @ 12:50 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
nosarcis par savu tēvu Vilis pievēra acis un iztēlojās tēvu tecinām bērzu sulas, tad izgāja Latvijā un satika sātanu jeb sevi. roku pielicis pie pleca viņš Laimai teica, lai tā iestājas viņa dēla organizācijā, kur visi tur rokas uz pleciem un atslābinās, kā to dara arābi turot aitas aiz astes un izrunājot slepenos vārdus - "viņa ir pirmā". kad tuvojās rudens, acis pievēra arvien lielāks skaits cilvēku, un bija jūtami pieskārieni. uzcelt šādu dižu templi par godu abiem bija štrunts salīdzinājumā ar trauslo tēva un dēla dzīves līniju, kas draudēja salūzt. durvis atvērās un tajās bija dzirdami soļi. kāds nāk, bet Laima tikvien kā pagūst nopūst sveces liesmu, kad dziļumos sākas murgi, locekļi sāk pagurt un Alvis tiek arestēts. jānopūšas un jādodas uz darbu. abi šie gadījumi vēl ilgi saglabājās atmiņā un par to klātbūtni liecināja vēl nekad nepieredzēta brīvības sajūta. bija jau arī kam pieķerties. atstātās rētas bija dziļas un vienīgās savā veidā. skolā notika pārkārtošanās un divdesmit trīs skolnieki tika atlaisti, viņu sēdekļus aizņēma trusīši ar tirjstūrveida cepurēm un trijstūrveida sēžamajiem. kamēr mēs trināmies gar šiem zvaniem, pie mums pienāca gadu skaitītājs un iedeva dažus gadus avansā dēļ kā mēs sajutāmies mūžam jauni un nonākuši slazdā. no šī brīža mums viss liksies jocīgi un mums būs jāiet skolā, jāizvēlas, kādas stundas apmeklēt, citādi nāks par zīmi briesmīgs rūciens un mūsu mūžs atsāksies tur, kur tas beidzās. tā ir mūsu izvēle un mēs varam iztēloties to, kas mums patīk. Alvis salocīja papīru un pārlocīja to, viņš gribēja zināt, kā ir būt arhitektam. viņš par to bija daudz domājis un daudz vilcinājies, bet tagad viņam radās raibu raibā nojauta, jutās arī mazliet noguris pēc brokastīm, tādēļ tūlīt pat atgriezās gultā un sāka domāt par tēvu, kamēr tas aizgāja uz darbu. pēkšņi nenokurienes, gluži kā no miglas, iznāca māte, atvadījās, aizbrauca, bet Karla Bruni palika viena mīlētāja un apkārt bija tikai tukšas istabas. tās visas ir manas draudzenes viņa attaisnojas un viņai istabā ir lidosta. bet, kā? es vidusskolā redzēju Alvi un viņa dzīvesbiedri un viņi abi mācījās vidusskolā. tas noteikti bija vidusskolā, jo par to ziņoja ziņās un pārraidi pārtrauca īsi joki, ka par to nejoko.
Oct. 27th, 2009 @ 01:29 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
māte tika līdz bērnam un pārbrauca mājās. viņa domāja - es tā nekad vairs nedarīšu, ir jau tumšs un bērns nebarots. viņa nolaizīja savu bērnu un savās krunkās saskatīja savas mātes agrīnās jaunības pazīmes, tad bikli pieglauda matus un viņai tapa skaidrs. jāaizbrauc līdz ar rīta gaismu, atstājot abus zēnus nepārtrauktam apsmieklam. tikai tā viņa varēja izrauties no zemi apmaksātā darba. viņa visu darīja, lai to panāktu. tas likās neticami, bet viņa alka pārmaiņu. viņa aizrakstīja Aldim vēstuli, pieprasot, kas ar tevi noticis!? nebija viegli saņemt atbildi, jo noticis nekas nebija. Alvis kā vienmēr rija savu mēli un klusēja, bet viņa sieviņa zvanīja sev un sarunājās ar sevi. es nezinu, cik reižu tā esmu darījusi, viņa stāsta. piezvana sev un saka, te pēkšņi es atkal jūtos jauna. bet Manga, uz to visu skatoties, izdzird, ka virtuvē kāds vandās. viņa pabāž galvu pa durvīm un ir izbrīnā. kāds ir apstājies un skatās uz viņu zēna acīm. un tā vienmēr, viņa nobeidz ar secinājumu, tiklīdz esmu izraustījusi uzacis, parādās kāds, kas man kaut ko nozīmē. tēvs, tēvocis, kāds, kas man kaut ko nozīmē. viņas balss bija asa, un tas kaut ko nozīmēja. ko tas nozīmē? Alvis klusē. es prasu, ko tas nozīmē, Manga atkārto, un Alvis sāk runāt. tas neko nenozīmē, es nesaprotu, ko tu jautā. uz pēdējā viļņa bija kaut kas atgadījies, un to nebija viegli atšķetināt. nu runā taču! es nevaru. zinu, esmu nožēlojams, bet man atkal neiznāca. vai atkal saplēsies? cietējs, protams, vienmēr esi tu. tev nekad neizdodas, bet tava sieva man stāstīja kaut ko citu - ka tu attiecībās vienmēr esi stūrains un nekavējies, lai norādītu uz saviem trūkumiem. agrāk tā neesot bijis, tu esot gaidījis autobusu ar lielu pacietību, bet, kad tas pienācis, neesot kāpis iekšā. kā tas jāsaprot? es nezinu, es laikam netiku iekšā, tas bija pārāk pilns, es nezinu, varbūt es sajuku prātā, bet šobrīd es esmu šeit. man ir sašauta dzīvnieka stāja, es nevaru ilgi nostāvēt mierā, man arī sejā kaut kas ir rakstīts, es nevaru būt pilnīgi atklāts, tas ir saistīts ar manu tēvu. agrāk tā nebija, man izdevās būt pārliecinātam, bet jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka man ir bālā zēna sindroms. ziemā kļūst pavisam nelāgi, katrā vīrietī saskatu savu tēvu, bet pats jūtos kā zirneklis. es alkstu mīlēt, bet manī sēd kas nelāgs un smīn, tas ir pats ļaunākais, es nevaru izturēt šo smīnu, reiz pat saplēsu servīzi un viss trīcēju. sagriezu roku, bet no tā labāk nepalika. es teicu - es ieduršu rokā āķi! draudi, draudi, bet situācija nopietnāka nepalika. aizgāju pie tēva un visu izrunāju. šis tik māja ar galvu un atcerējās savu jaunību, kā ar sieviņu staigājis apkārt, kā vedis mani pie zobārsta. šūpoja galvu un prātoja, kādi laiki pagājuši, tikām dakstiņi jau divas reizes nomainīti. bet es vienalga sadomājos, kaut kāds atlētisms tajā visā ir.
Oct. 26th, 2009 @ 07:43 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
pelēkām acīm skatījās dzīvžogā, cerot ieraudzīt, kāda dzimuma un kā cirpt. vairs nevarēs brīvi domāt? ar vīrieša karmu tālu netiksi, tādēļ Laima sāka saprast savu likteni, izvilka no somas kameru un atstāja visus neziņā. tas nebija atkarīgs no viņas aizlauztās balss, ka tagad pa degunu nāks ārā naglas. vīrieši nāca kā nu kurais, cits ar zvanu, cits ar ziediem, bet beigās vienmēr bija klusums. es loga vēdīja veselīgs aukstums, kājas pie loga pievilkusi, Manga turpināja tamborēt čībiņas un pameta tās pusratā. viņas acis bija nogurušas un kopskaits nojucis. nemaz nevarēja sagaidīt to, kas vienmēr bija vienaldzīgs. kaut kas bija noticis ar viņas dēlu, bet viņa nejaudāja par to uztraukties. kas paliks pāri, ar to pietiks, viņa sevi mierināja, un šīs domas tirdīja viņas sirdi. viņš aizgāja neziņā, viņa nerimās, neēdis, nenokopis galdu, aizminās savā aparātā, atstājot Mangu vienu. dēliņ, esi drošs, ka vienmēr tevi gaidīšu atpakaļ, izveseļojies un atgriezies. bet kā par skādi kājas bija sapiņķerētas un viņas šnuksti atbalsojās tukšajā kapellā. sarunu kāds noklausījās un savienojums pārtrūka. pārtrūkums šādā nepiemērotā brīdī, pag, tūlīt atkal savienos. kaut jel tas neievilktos un kaut jel Korgāns nebūtu tik zilu lūpu dabūjis smagi strādājot, bet rīts nāca nepielūdzams un nogruvumi kļuva arvien biežāki, kamēr iezvanījās telefons. tālsaruna. Laima ņibinoties ap vadu, aizgrābtā balsī pīkst, ka šai kaut kas neesot labi ar rakstāmmašīnu, taustiņi klemmējoties un apdrošinātāji atsakoties pat izskatīt lietas būtību, neierodas un neierodas, neviens nevar pateikt, kas par kļūmi. šodiena tāda neizdevusies, viņa rezignē, pat Aldis, pat tas sācis pīties ar ciema meičām, ved strīpām vien, liek stāvēt starp burtiem un apžilbināt ar savu skaistumu. tas viss labi nebeigsies, būs tā, ka viņš kļūs par šoferi kādai pavecākai kundzei un dienas pavadīs, izvedājot viņu pie kundēm. tad visa vecākā gadugājuma sabiedrība smiesies pilnā rīklē, cik Laimei dzīvē nav izgājis. kad kāds ciemiņš pagadīsies no paša rīta, modinātājs neatņemami nopūlēsies brīdināt par stagnācijas gadiem, bet tas jau vienmēr izvērtīsies kā plika graša vērts. virtuve pilna dūmu, nejaudā atvērt šīberi, noņemt liekos riņķus un aizmirsties aromātos, ko rīta gaisma ienes pa aizvērtiem slēģiem. pats par sevi saprotams, viņai tas itin labi patika - atrasties virtuvē, kad neviena nav mājās. sēdies, viņa saka, pacienāšu tevi ar kafiju, pats sacepu šos pīrāgus, un tu? atkal gulēji uz grīdas?
Oct. 24th, 2009 @ 12:43 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
kad durvīs parādījās Aldis, viņš īsti nezināja, kur atrodas. kā tagad būt?
uz to nebūs viegli atbildēt, mans draugs, nemaz nerunājot par to, kas par to teikts grāmatās. galu galā jārēķinās ar ziņotājiem. gan toreiz, gan tagad situācija ir līdzīga, bet viņš nebija uz to runājams. sešas diennaktis nosēdējis izolatorā, viņš beidzot bija nonācis pie lēmuma. visā vainojama māte. kas par dīvainām iedomām, es mēģināju oponēt, bet Aldis, kuram galvaskauss bija sasniedzis pilnu mēru, skatījās caur pieri. tik izskatīgu vīrieti grūti iedomāties pat mātes pienā, bet visam reiz pienāk gals. arī vasara bija beigusies. te pēkšņi pieskrien Manga un sāk ķengāties. šai pie vīra jau sen laiks iziet, bet visa manta atdota ķīlā, nav par ko piesaistīt puses. pavārnīca, pat tā pie kāda veikalnieka jau gadiem apput, bet pienācīga precinieka kā nav tā nav. uz rīta pusi šņabīts sāk beigties, un spirgtie iedzērāji līdzīgi kā pīle bez viena spārna sper nedrošus soļus un šļūk atpakaļ. kur lai dabūn Mangai vīru šajā nedrošajā dzīves ceļā? ielas jau sāk klāt puteņi, un mans autiņš arī tāds nepaklausīgs kļuvis, iekšpilsētā vairs nemaz negrib kustēt. būs jāsazinās ar ģimeni un jāsaka savs vārds kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl neprasa norēķināties par launagu. lieka literatūra, tā visa piebārstīta burtiem, kas liedz Mangai brīvi elpot. auto izpūtējs kā darvotavā pabijis, sen jau vedams uz labotavu, bet Alvis tik krata galvu un vicina dūri - dodiet man pāris stundas laika, es atradīšu savu tēvu - un nozūd darbnīcā. tikmēr Mikiņš rakņājas pa kabatām un rauga nopelnīt kādu kapeiku. no stostīšanās šo zēnu paglābs tikai krietna darba maize, bet zēns paliek zēns, un vēlas nopelnīt. agrs rīts. pret izkūkošanu mums šādas zāles, aptiekārs ceļ galdā iespēju nopelnīt. teci uz ciema to galu un pavēsti atbraucējiem, ka mums te iet jautri, lai iejaucas, lai nāk pulkā, sveicinās, smejas un runājas. tā mēs viņus izglītosim un paglābsim no Alda izsmējīgās dabas. beidzot viesi sāk izklīst un viens otru ienīst. ko mēs tur varējām padarīt? nudien pēc padoma ilgi nav jāmeklē un pats vaininieks piebrauc ar autobusu. šovakar būs tracis. šim dzērājam jau kuro reizi kāja aizķērusies, pusi ciema sacēlis kājās. kur? kas? neviens neko nezina. mājās bardaks, grūti izprukt ārā. jāpavada savas dienas kur nu kuram
Oct. 23rd, 2009 @ 11:51 pm
|
| » (No Subject) |
|---|
jūnijā skrūves ir apmierinātas ar padarīto un jautā vai nevēlētos sastapties pēc lietus? kad es viņām atbildu, man Laima uzdod nākamo jautājumu, un es ne vienmēr varu iziet no situācijas, ja domas visu laiku atgriežas dārzā. es tīksmi tveru šos dziļās pašsajūtas mirkļus un veru durvis ciet, lai nenāk aukstums. baudot šādu dzīvi ir divi plusi un divi mīnusi, es ievelku kājiņu dziļi iekšā un jautāju, bet, kas notiek ar mūsu jaunatni? vai tā ir tīksma par sevi? dēļos kāds guļ, es apstaigāju norādīto vietu un atrodu dižena auguma jaunekli. gadi desmit, nospriežu un nolaižu laivu ūdenī. lēzenā virsmā kustība būs ātrāka, tā vienmēr ir pēc lietus, bet viņš sakustas un saka, ka nav laika. pēc viņa izskata varētu padomāt, ka esmu nošāvis greizi, pašu velnu nevarētu aiz kupra izcelt no šī jasmīnu krūma, bet pilnbriedā sadarītās lietas gāž no kājām nost un ātrā solī velk prom, velk sev līdzi. uzvelku zābakus līdz gurniem un zarus ar vienu roku atšķiebjot, lienu dārzā iekšā. āboli griež miesā un mans ātrais solis nepasargā no steigas. metos atpakaļ istabā un iekuru uguni. šeit vienmēr ir bijis par ko padomāt, bet mana kandidatūra izbeidzās tais tālajos laikos, kad atstāju istabu. beidzot atkal esmu drošībā, sažņaudzu savu žultspūsli un gremdējos atmiņās. drīz pārradīsies mamma un paņems visu atpakaļ. izliks arā visus žultspūšļus un atslēgas, noglaudīs man pieri un noskūpstīs uz nakti. ar viņu ātri var nonākt mierā, un atpakaļ uz lauka tik drīz vairs neiešu. sažņaudzu atslēgu saišķi un turu to stipri rokā. Manga pienāk pie atvērtajām garāžas durvīm un skrāpē ar nagiem, lai es pievēršu tai uzmanību, gaida ar it kā bezgalīgu pacietību, bet es zinu, ka man nav daudz laika, lai atbildētu. pretējā gadījumā galds tiks apgāzts un visi, kas mani gaida, tiks nodoti. es atdodu viņai savu žultspūsli un var redzēt ka viņas sievišķajā sejā iestājas jauna diena. jūtos kā viņas dēls, kas pārbraucis no pilsētas un gatavs palīdzēt kādā triviālā mājas solī. aicinu viņu piesēst man blakus uz sola, bet viņai līdzi ir dēls, turklāt ir auksts. pārdomāju, pārgriežu tomātu uz pusēm un izsūcu visu sauso ādu, man tā reiz bija gadījies, nekad nevarētu iedomāties, ka tas atkārtosies. brīdi klusējam un izbīlī apsveram domu, vai nepatverties automobīlī, bet mums vienam no otra ir mazliet kauns un arī soļi būtu gausi, ja tā pēkšņi sāktu rīkoties. tomēr esmu spītīgs un atveru durvis, lai izkoptā valodā pavēstītu, ka kumeļiem nav dots ēst un ka esmu gatavs kuru katru brīdi toties uz veikalu pēc javas. ja labi par mani parūpēsieties šajās mājās, jums gaviles neizpaliks, jebšu katru brīdi aust jauns apvārsnis un es kas mūždien skrienu bez mitas, pēkšņi jūtos žirgts un aicinu Laimu izteikties par manu auto. pēc pāris mirkļiem nesaprašanās ir noregulēta un es žigli iekārtojos pie Laimas gultā, atbalstu galvu ar rokām un viņa man sāk stāstīt par auto kopšanu. pirms pāris mirkļiem būtu varējis apzvērēt, ka ārā dzirdēju balsi, bet iela ir tukša un nevar redzēt nevienu pašu dvēseli, līdz drūzma pamazām izklīst un norimst. es piekodinu Laimai, lai pieskata savus bērnus labi un neļauj tiem klenderēt apkārt un pārlieku aizrauties ar savām domām. mēs to nevaram atļauties, es vēlreiz viņai piekodinu.
Oct. 23rd, 2009 @ 11:04 pm
|
|
|