 | Nov. 1st, 2009 @ 02:37 pm  |
|---|
|
pagājušajā laikā ieradās revolucionārs un kolekcionārs. dārzā kāds runāja, balsis bija dzirdamas cauri koku šalkoņai un tam, kā Alvis agrā rīta stundā iznācis satikt savu māti. Alvi, ja tu jūti, ka viņa tev neder - teica māte - met viņu ārā, ver vaļā un nevilcinies, nekad neaizmirsti, ka esmu tava māte un ka mana masa vienmēr būs ar tevi. bet šonakt? šonakt viss beigsies, viņa teica. viņas balsī bija jūtams vīra skatiens - tāds, no kura nobīstas pa gabalu, bet viņa nemēģināja paglābties. viņa izmēza istabu un sāka iet kopā ar Ingu. kad mēs iepazināmies, es vēl nebiju satikusi tavu tēvu, bet visam pienāk savs laiks, un paskaties, kādi mēs tagad esam laimīgi. nekas no tā, kas ir kluss, nespēj mūs satraukt. mēs vienmēr esam ceļā, un brokastis mums min uz papēžiem. tas var šķist nejēdzīgi, bet neviens mums neiedrošinās bilst ne vārdu. es tikai pakratu ar pirkstu, un uzrodas vesels bars cilvēku, kas ir gatavi mums sekot. es sekoju viņam, bet mums seko visi norādītie. es sarindoju krēslus, saliku blakus vienu otrai virkni rakstāmmašīnu, un mūsu ceļojums varēja sākties. man noņēma pirkstu nospiedumus, un tas bija redzams logā. es biju neprātīgi iemīlējusies, un kas, neko, tā mēs dzīvojam. tēt, vai tu jau izdomāji? es saprotu, ka tu gribi ēst, bet, tēt, mums ir norunāta tikšanās. saproti, es neesmu tik līksms kā kādreiz, tu mani diezvai atpazītu, bet man joprojām patīk spēlēt, es varētu stundām skatīties tavā pakausī. ar skrūvi pakasu pazodi, sasienu mazliet ciešāk, un mans lepnums atkāpjas. es domāju, ka tad, ja būtu jūs audzinājis stingrāk, jūs nāktu šurpu daudz biežāk. bet te nu ir mana roka, es to pastiepju pret tevi, nāc, mēs izskatīsimies līdzīgi, mūsu mati, mūsu acis. ķēms! tu izskaties tā, ka drīz taisītos tīties, mīlinies tik te kā šarmants lēkšķinieks, bet met acis uz jauniem skuķiem. aizdedzies! paņēmis no šuplādes cigāru, viņš noskatījās, ar kādu pētījošu skatienu viņa tajā raudzījās. es labāk paklusēšu, esmu jau pietiekami sējis apjukumu, manā klasē nebija tik smukas meitenes, bet turpmāk es visu mēģināšu labot, turpmāk tā vairs nenotiks. mēs apkoposim savu darbu, un tu labāk spēsi novērtēt vīrieša dabu. viss, kas paliks, būs noskaņai, nelīdzēs plikās pleses, pusratā pamests vezums, un nekas mums netraucēs.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}