Viena lapa -

es jautāju vēlreiz, vai tu brauksi, kamēr es gaidīšu? lieldienas nav tālu. ja pārdomā, tad brauc mājās, nelieto bezjēdzīgus vārdus. es varu tevi novērtēt un apskaut, bet, ja dikti gribas zināt, varu arī pajautāt - kāpēc? tā nu mēs dzīvojam. ne šeit, ne tur, turamies kur nu kurais. bārdu atkal atlaidis, paaudzies mazliet, tēlo sīko, saka - es tev atnesu dāvaniņu. sīki smiekli, tielējas un tiepjas. tas ir tas īstais, es tev patīku. kad Inga ienāk pastāstīt, viņai nopakaļ velkas izbāzts krokodīlīts. Inga pagrozās pa istabu, pastāsta šo un to un prom ir. nevajag sadomāties, neesmu jau kaut kāds apsēstais. vai tad nevar redzēt, kā esmu audzināts? tas arī viss. katram tiek savs kumoss, un tad katrs slēpjas stūrī, lai tiktu ar to galā. kad krūmos kaut kas sakustējās, visi karinieki sāka bažīties apkārt, kāroja uzzināt, vai ilgi te vēl jāuzkavējas. dažs uzreiz sēžas virsū mocikletam un, ar vairogu aizsargādamies, meklē glābiņu. es tev par viņu pastāstīšu, viņš visu zina, viņš ir kā pasaka. lai kā arī nebūtu, šoreiz ar jokiem tālu netiksim. mums jau šūpulī ielikts, ka galva sāks šūpoties, kad tuvosies briesmas. padomā par to, es teicu un turpināju cīnīties ar bārdainu pūķi. rekur lido viņa roka, bet tur aizlido krekls. ko padarīsi, viss vienās driskās nāk mani apraudzīt. nu, ko pastāstīsi, draudziņ? vai nebūtu vienkāršāk visu sākt no jauna? pati jau neesi nekāda tīkliņzeķe, paskaties, kā iet tavam tē-

vam. skaidri var redzēt, ka beidzot esam nonākuši pie kopsaucēja. es tomēr gribētu atvainoties, ka esi tā izdarījusi. tā vienkārši nebija smuki. sākt katru dienu, pašai apzinoties savu ierobežoto redzējumu un beigās apjēdzot, kas esi. Alvis uz šo dikti priecīgs, saka - es jau ilgi tevi gaidīju, ilgi nebiju redzējis. kā pārmaiņas tevi ir ietekmējušas? vai neesi sākusi nēsāt kādas neierastas drēbes? un kā tev patīk mūsu laiks, vai nav nemērā nelaimi nesošs? šodien atnācu tā vēlāk, jo nomaldījos, dzenāju mazās nelaimītes pa pamestām ielām, iekams nonācu pie aizturētajiem. tie visi tādi priecīgi, zālītes dabūjuši. esot aiztaupīts kalns nepatikšanu. kā maksāsiet? par to ne tagad. kad krītīs pirmais sniegs, tad reiz redzēsiet, kā iet māsiņām, tad atzīsieties, ka ne pirmo reizi. Karla uz to visu noskatās ar profesionālu aci un izdara piezīmes bloknotā. vai dzirdējāt - viņa iesaucas - šiem esot plāns, kā pieķert nezāles. pastiep tik roku, un Alvis to negribīgi satvers. še tev, tāda veiksme. vai nav vienreizēji? es bikli paskatos pa logu, tur mamma ar šujmašīnu irdina kalnu. nāks ziema, vajadzēs sēt kartupeļus. rau! ko tā izcēlusi! vai, paldies, dēliņ, man tagad visa gulta tāda pacilāta, būtu tu redzējis, kā vadīju savas dienas līdz šim. visi ceļi aizputināti, bet Alvis piedurknes uzrotījis ņemas pa iekšām, mitina iekšā ārā, dod solījumus. nevienam vairs neticēšu!