Viena lapa -

ziņas sasniedza ātri, bet mēs nevarējām noorientēties. māte visas savas dilles bija salikusi Alvim uz gultas, tādējādi mēģinot padarīt viņa dienas gaišākas. viekala durvīs parādījās viņa steidzīgie soļi, un Alvis iebilda - nu un kas, ka man pusdienas nāk par labu? vai esat parūpējies painteresēties, vai ceļā neesmu zaudējis laiku? vai domājāt, ka viss notiek pats no sevis, apkārtne sakopjas un gaidītāji gūst mierinājumu? tā vairs nebūs. tagad, kad esmu šeit, es ķeršos pie ceļa un jūs teiksiet - vai gribi mūs izputināt? vispirms atpūtīšos. Alvis centās izrādīties dzintara spožumā, bet, ko tur padarīsi, visi, kas viņu pazina, sveica ar applausiem. viņš ir labs - ar entuziasmu noteica zoss ar garenu kātu starp kājām. kāds? māte ar smaidu painteresējās? viņam patīk nerrot vecākus cilvēkus, mēs jau sen to gaidījām. viņš atnāca no gliemežvāka, bet aizgāja pa logu atskatīdamies. viņam sejā bija rakstīts vesels teikums - "ja būtu atnācis vēlāk, dabūtu pa galvu, bet tagad - mācieties". tāds cilvēks viņš bija, nekad acis nenolaida un vienmēr interesējās par salūta tehniku. bet ko nu daudz par aizgājējiem, apkārt valdīja mulsums. nedrīkst taču atļaut svešam cilvēkam uzņemties visu vainu. dažus cī-

siņus mēs paturēsim sev, bet pārējo uzdosim par māti. visi smiesies, izvairīsies un visiem būs labi, tie skaitā atpaliks no mums, kam aplikta meitenes roka, kura velkas klāt. mēs tiešām tā uzskatām. kas attiecas uz buljonu un kotletēm, tad kotletes mums pieleks pēc tam, kad būsim sapratuši pērles. viss labais sākas ar vārdiem - vai dosi vai arī man būs jālūdz tavai mātei? tātad dosi, bet, vai pats gribi? atnesu tev pudiņu un žāvētas slimības. esi laipns cienāties. tūlīt piestumšu galdu, un mēs pārnāksim no kara pateicoties tavam tēvam, kura ausis būs atkarājušās aizsardzībā pret asiem vārdiem, bet gaļīgie zodi nepazīs laiku. tagad Garajā kalnā sākuši smidzināt uz rozēm. drīz nonāksim pie tā, ka uz mums atskatīsies uz ielas, nodomās, ka mums patīk ieraut, patīk ierauties sevī, bet šim gadījumam mums rezervē ir Alvis, kas savas dienas pavada istabā, guļot dīvānā. pavada viesistabā, nopūšas, pavada laiku divatā, ierodas par vēlu. tēvs par viņu stāstīja, ka tas visu laiku stāvot durvīs un smaidot. nudien dīvaini, ar tādām uzacīm kā manam tēvam neklātos melot, bet taisni to viņš dara, uzvelk pidžammu un kāpj uz varžacīm. tas nav izturams.