 | Oct. 23rd, 2009 @ 11:04 pm  |
|---|
|
jūnijā skrūves ir apmierinātas ar padarīto un jautā vai nevēlētos sastapties pēc lietus? kad es viņām atbildu, man Laima uzdod nākamo jautājumu, un es ne vienmēr varu iziet no situācijas, ja domas visu laiku atgriežas dārzā. es tīksmi tveru šos dziļās pašsajūtas mirkļus un veru durvis ciet, lai nenāk aukstums. baudot šādu dzīvi ir divi plusi un divi mīnusi, es ievelku kājiņu dziļi iekšā un jautāju, bet, kas notiek ar mūsu jaunatni? vai tā ir tīksma par sevi? dēļos kāds guļ, es apstaigāju norādīto vietu un atrodu dižena auguma jaunekli. gadi desmit, nospriežu un nolaižu laivu ūdenī. lēzenā virsmā kustība būs ātrāka, tā vienmēr ir pēc lietus, bet viņš sakustas un saka, ka nav laika. pēc viņa izskata varētu padomāt, ka esmu nošāvis greizi, pašu velnu nevarētu aiz kupra izcelt no šī jasmīnu krūma, bet pilnbriedā sadarītās lietas gāž no kājām nost un ātrā solī velk prom, velk sev līdzi. uzvelku zābakus līdz gurniem un zarus ar vienu roku atšķiebjot, lienu dārzā iekšā. āboli griež miesā un mans ātrais solis nepasargā no steigas. metos atpakaļ istabā un iekuru uguni. šeit vienmēr ir bijis par ko padomāt, bet mana kandidatūra izbeidzās tais tālajos laikos, kad atstāju istabu. beidzot atkal esmu drošībā, sažņaudzu savu žultspūsli un gremdējos atmiņās. drīz pārradīsies mamma un paņems visu atpakaļ. izliks arā visus žultspūšļus un atslēgas, noglaudīs man pieri un noskūpstīs uz nakti. ar viņu ātri var nonākt mierā, un atpakaļ uz lauka tik drīz vairs neiešu. sažņaudzu atslēgu saišķi un turu to stipri rokā. Manga pienāk pie atvērtajām garāžas durvīm un skrāpē ar nagiem, lai es pievēršu tai uzmanību, gaida ar it kā bezgalīgu pacietību, bet es zinu, ka man nav daudz laika, lai atbildētu. pretējā gadījumā galds tiks apgāzts un visi, kas mani gaida, tiks nodoti. es atdodu viņai savu žultspūsli un var redzēt ka viņas sievišķajā sejā iestājas jauna diena. jūtos kā viņas dēls, kas pārbraucis no pilsētas un gatavs palīdzēt kādā triviālā mājas solī. aicinu viņu piesēst man blakus uz sola, bet viņai līdzi ir dēls, turklāt ir auksts. pārdomāju, pārgriežu tomātu uz pusēm un izsūcu visu sauso ādu, man tā reiz bija gadījies, nekad nevarētu iedomāties, ka tas atkārtosies. brīdi klusējam un izbīlī apsveram domu, vai nepatverties automobīlī, bet mums vienam no otra ir mazliet kauns un arī soļi būtu gausi, ja tā pēkšņi sāktu rīkoties. tomēr esmu spītīgs un atveru durvis, lai izkoptā valodā pavēstītu, ka kumeļiem nav dots ēst un ka esmu gatavs kuru katru brīdi toties uz veikalu pēc javas. ja labi par mani parūpēsieties šajās mājās, jums gaviles neizpaliks, jebšu katru brīdi aust jauns apvārsnis un es kas mūždien skrienu bez mitas, pēkšņi jūtos žirgts un aicinu Laimu izteikties par manu auto. pēc pāris mirkļiem nesaprašanās ir noregulēta un es žigli iekārtojos pie Laimas gultā, atbalstu galvu ar rokām un viņa man sāk stāstīt par auto kopšanu. pirms pāris mirkļiem būtu varējis apzvērēt, ka ārā dzirdēju balsi, bet iela ir tukša un nevar redzēt nevienu pašu dvēseli, līdz drūzma pamazām izklīst un norimst. es piekodinu Laimai, lai pieskata savus bērnus labi un neļauj tiem klenderēt apkārt un pārlieku aizrauties ar savām domām. mēs to nevaram atļauties, es vēlreiz viņai piekodinu.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}