Viena lapa -

komiteja izteica vajadzību salauzt mēbeles, lai mēs justos vainīgi nakts garumā, lai mums atmiņā atnāktu visi pretinieki, pretestības cēlāji un tie, kuriem mēs salauzām sirdi. atnāk vesela mācītāja muiža, visa vienās sulās un lauskās. saka, nu? it kā pārliecinoši, bet, ja mani atmiņa neviļ, es biju glīts kundziņš savās dienās, gludu galvu, vienmēr ierados kasē laicīgi, pēc tam

plenderēju pa pilsētu līdz rīta gaismai, saņēmu sodu un sēdēju rokas klēpī salicis. man bija visai kvalitatīva āda, derēja iesaiņošanai vaskā. puikas man lika rokas virsū un sauca mani par dumpinieku. dzīvoju es pazemē, nemēdzu pārstrādāties, bet nenoliegšu, ka brīžiem ieslīgu ļaunās priekšnojautās.

visu būtu atdevis par gabaliņu tumsas, bet zinu, ka galvenās ir jūtas, tādēļ nejūtos vīlies, ka nenoticēju, ka tagad par mani neapžēlojas un kāpj pāri kā pamestām mājām šajā dziļajā zūdībā, kad neviens netur par vajadzīgu mani padīdīt, pabīdīt, ar skalpeli griest riņķa dejā. bet es negaužos, pats pārsvarā

esmu vainīgs. reiz atvērtās durvīs iekļuvu, tagad staigāju apjucis. jezga bija liela, bet nekam nebija jēgas. neredzu, kur varētu sevi likt lietā. esmu tādās kā sprukās, jēga sprūk no rokām ārā, bet lielais melnais vienmēr ir blēņas. nezinu, kā jūtaties jūs, bet es uz šī ceļa cieši esmu iegaumējis, ka palūkot, pirms

pāri iet, var noderēt, ja ne vēl pat... var jau būt, ka pārspīlēju, bet cilvēks bez ceļa neprot sev sekot. uzceļ jaunu māju ar dārzu, peļķi un keramikas rūķi. sauksim to tā - ja es gribu baseinu, tad dodu savu vārdu, roku un gredzenu. automobīlī atstāju sapņus, spuldzīti un paradīzi un prasu tēvam, lai mani godīgi aizved uz pilsētu. esmu laimīgs, kad veiksmīgi paglabāts, visapkārt neaptēsti

ģīmji un starpt tiem arī viņš pārsteiguma pilns un muļķīgi grozās. protams, esmu laimīgs. kā nebūsi laimīgs, kad ar kamaniņām esi licis visiem raizēties, aizrāvies ar glezniecību, stilistiku, izkopis pats savu greizsirdību, bieži esi piekusis, cieši turies pie sniegtajām atbildēm, izguldini citu cilvēku drēbes, vienmēr

atrodies smalkākajās aprindās. tam ir grūti turēties līdzi, tāda ir dzīves jēga. atminieties Dostojevski, kad tas Strazdiņu trieca pēc griķiem. vai viņš jums to stāstīja? katrs cilvēks nes milzīgi smagu akmeni, kā gigantisku velēnu, kā sasalušu gaļas kubulu, kas tam uzvelts uz artērijām un velk atpakaļ, velk sev

blakus soļus un soliņus, aiz viena gala ar zobiem, aiz otra ar bezjēgu. un tavs uzdevus ir atrast. vai tu meklē nezālēs, vai pa daļām, pa posmiem vai absolūtā, tāpat neko neatradīsi, nekā nebūs, ne detaļu, ne posmu, ne absolūta, tikai nekas, dubļi, dēļi un gareni.