Viena lapa - Post a comment

saprotams, tas radīja dažādus lidošanas instrumentus. uz zemes palika atlikušais spēks, un nebija iespējams atturēties no miglainā lidojuma, no skata pa logu visas būtnes bija nākušas pasaulē ar mākoņiem ap zābakiem. mēs viņus strīpās ar Alvi kopā un resno galu pa priekšu, mēs viņu satiksim, teiksim, ka tomēr mēs ar Alvi nebijām labs pāris. turpat līdzās mēs dzirdējām, ka Alvis mani sauc. es jau dzirdu, dzirdu, sens tas stāsts, tusnīju augšā pa kāpnēm un man atņem divus. dodu pretī, kur jāiet? metu ar nevarības kalngalu un esmu jau uzspurdzis izplatījumā, kad trakums mani sasniedz kā ragana un ledus bija diezgan drūzmīgs, bravūrīgs arī. tūlīt jau es viņus sastapšu un runāšu klausulē. būs jau arī pret ko atjēgties, kad tūliņ nosēdīsies balss. bija gluži divas nesaskaņas, kad pacēlāmies, bet viena balss tomēr teica, ka neskan. atpūtāmies un atpūtas krēslā likām kājas. Alvis saka, ka viss viņa paša debesīs, viss kopumā esot labi un klusums visapkārt. sāku vizualizēt nebūtību, skatos, kāds laiks ārā, kas darās vismazākajās izmaiņās, cik ilgi un cik šūpošanās ietekmētie būtu gatavi atlaist. tumšs jau nemērā, bet mazliet jau nomērīt vajag. beidzot, visa tumsa tāds kā mīksts kamols, lavīna pa veļas striķi gāžas tieši virsū. uzraušu sev virsū aplīti, lai pasargātos, bet viņa saka, ka ieradusies ar mani parunāt, ka aprīs mani, ja nelikšu viņas naktij makstī grabēt kā naktstaurenim cukura masā. bija jau dzirdēts, ka uz pannas varot darīt brīnumus, kliedz. ar cigaretēm arī biji sarunājis, painteresējos, bet viņa ir tvirta, viņas rokas stiepjas līdz puspalodzei un stipra arī diezgan. bez gala, bez malas, atpakaļ uz zemes vairs nē. es viņu redzēju tv, viņa bija bieza un visapkārt purvs. cieši sažņaugtas strutas ap lūpām pirkstu nospiedumi, pušumi, vaļā nelaiž. vairs tā ilgāk nevarēs, pazudīs. taču visapkārt tikai krūšturi krēslā un viņa man atkal sažņaudz vēderu. es tevi ielikšu uzvalkā, piegriezīšu pēc gaismas un Alvis būs tepat. mēs reizē būsim līgava un Inga, mums griezīsies gar acīm griķi un viņa piekodinās, lai nenoreibstam, tad būs slikti, būs iespēja krēsla atzveltnē patverties, spēkus sakopot, ņemt visu atpakaļ, rausties pēc visa varenā. tā mēs turpināt steigā nevarēsim, meklēsim zobupastu un tiklīdz atradīsim spēji mainīsimies, durvis paspruks vaļā un būs diezgan riskanti skatīties, tādēļ mēs dziļi pietupsim un paliksim tur ilgi pēc tasītēm lūkosim būsim tādi kā tironozauri Fontrīra filmā fountain palace vai kas tur bija ar tiem trīstaustiņu instrumentiem dzīsies pakaļ kamēr paklups ap lieveni, kur Alvis gulēs acīm vaļā, izskatīsies vēl tuvāks esam, kā ar prusakiem apradis pusvienpadsmitos viņam piezvanīsim uz viņa bālgano dzīvokli, bet beigtie lāči sataisīs tādas acis būs drošs lidojums uz augšu, bet svētnīcā līdz ar to iestāsies cita diena, cigarešu diena kā nos stikla.