Brīvdienas, kas nebija
Tā nu sanāca, ka nedēļas nogalē ņēmu aktīvu līdzdalību valsts pārvaldes un likumdošanas institūcijas pilnvaroto pārstāvju izraudzīšanas procedūrā — 10. saeimas vēlēšanās.

Šis piedzīvojums sākās pulksten sešos sestdienas rītā, kad ar pilsoņus aizskarošām un apvainojošām izteicienu šaltīm, kas kā Eijafjadlajegidla vulkāna pelni pārklāja tuvāko perimetru, kāpu no gultas, lai vilktu drānas un dotos uz iecirkni Nr. LXXXII, kur pusseptiņos uzsāktu aktīvas vēlēšanu komisijas locekļa kandidāta gaitas.

Pirmās dienesta stundas kaulus nelauza, jo manos pienākumos ietilpa mīņāties aukstajā skolas pagrabstāvā, kurš uz divdesmit četrām stundām pārtapis par tiesiskas valsts pēdējo bastionu; ar apbrīnu vērot ļaudis, kuri savu nenovērtējamo balsi vēlas nodot gādīgajos vēlēšanu urnas apskāvienos, un izvairīties no uzmācīga brīvprātīgā novērotāja, kurš labsirdīga stulbuma un nepārprotamas garlaicības vadīts vajāja un centās pār manām ausīm atšķetināt visu savas un savu radinieku dzīves pinumiņu.

Ap desmitiem, pēc paprikas nodalīšanas no salātiem un rīta siermaizes notiesāšanas, devos uz foajē nomainīt iekšā laidēju – ārā metēju, kurš kāpņu galā, kā svētais Pēteris pie paradīzes vārtiem, pārbaudīja personu apliecinošos dokumentus, un lēma par viņu tālāko likteni.
Tur ieņēmis stabilu pozu un sataisījis svarīgu vaigu, mēģināju pēc iespējas ātrāk deldēt apmeklētāju rindu, kas draudēja izstiepties ārpus iestādes robežām un mest cilpas tuvumā esošajā stadionā.

Pēc 30 minūtēm saspringta darba, starp nevaldāmajiem vēlētājiem manā priekšā uzzīmējās trīs iespaidīgi policisti, no kuriem brašākais tipāžs stājās aci pret aci ar mani.

— Labdien, uzrādiet, lūdzu, pasi!, — teicu pieklājīgā tonī un gaidoši lūkojos uz drošības sargu, kas bija ietuntulēts zilā jakā.
— Ko? Ko man uzrādīt?, — biedrs konstebls spēra soli tuvāk manam trauslajam stāvam, bet viņa acis, uzdodot šos divus askētiskos jautājumus, pielija pilnas neizpratnes un sašutuma, bet lūpās sāka raustīties agresīvs tiks.
— Pasi! Pasi uzrādīt! Jums ir jāuzrāda pase, ja vēlaties balsot., — un pašaizliedzīgi iestājos trīs nopietno vīru ceļā.

Šī uzdrošināšanās viņu tik ļoti apstulbināja, ka likumsarga trenētajās acīs nepilnu minūti varēja vērot karuseli, kurā griezās izbrīns, sašutums, neizpratne un pamatīga cemme par notiekošo. Tā vārētu skatīties bullis, kura pierē ieskrējušais knislis saka :” Tu ko, быдло, te stāvi, kad man te jālido?!”.
Situācija atrisinājās, kad godātais policista kungs atjēdzās,

— Kādas vēlēšanas?! Ir veikts zvans par iespējamu balsu pirkšanu Jūsu iecirknī! Tas esat Jūs?, — bargā un uzbrūkošā tonī viņš man vaicāja.
Jāatzīst, ka tajā brīdī mana piere pārklājās vēsām sviedru lāsītēm, bet galvā sāka klauvēt veserīši, kas signalizēja par eventuālām nepatikšanām, kas varētu piemeklēt manu pakaļu. Jo tikai dienu iepriekš, vai varbūt naktī, un tas bija tikai nelāgs murgs, kāds atbildīgs pilsonis, kuru redzēju/nosapņoju pirmo un, cerams, pēdējo reizi mūžā, mani uzrunāja, piekodinot uzmanīgi sekot noteiktai organizācijai un sekmēt pāris cilvēku progresīvu virzību, par ko virzītie būšot papildus pateicīgi.

— Nē! Nekāda balsu pirkšana šeit nav notikusi., — es atbildēju policijas darbiniekam, kurš, šķiet, apmierināts ar dzirdēto atbildi, bet ne par, viņaprāt, nepienācīgi izrādīto bijību, pagriezās un komandēja brigādi uz izejas pusi, atstājot mani vienu starp vēlēt gribošām ļaužu masām.

Tā bija pienācis laiks man nomainīt posteni, lai atkal dotos aukstajā pagrabā un pildītu savu algoto pienākumu pret dzimteni, spiežot pasēs zieģeļus un izsniedzot biļetenus.

Turpinājums, iespējams, sekos ...