as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

ir ir par vīriešiem. stalts, nezaudējis stāju, skuvās līdz pēdējam, utt utt utt

(Reply)

Kad ieraugu sabiedriskā transportā vecu tanti ar koši sarkanām uzkrāsotām lūpām un izplūkātām uzacīm man šermuļi pārskrien pār kauliem, man tas šķiet groteski.

(Reply)

jā, par aušvici, piemēram - izdzīvojušie (vīrieši) stāsta, ka izdzīvot viņiem palīdzēja visādas sadzīviskas darbības - mazgāšanās, zobu tīrīšana, kkāda prasta sevis sakopšana, lai nesajuktu prātā.

(Reply) (Thread)

(sorz, iegrimu atmiņās. man bērnībā/agrā tīnībā ļ. patika pasīt visko par visādiem kariem) atminos, ka (vācu?) gūstā nonākušie (amerikāņu?) karavīri ļ. šeimoja gūstā senāk nonākušus (britu?) karvīrus, kas bija palaidušies, netaisīja rīta rosmi, reti mazgājās un morāli degradējās.

(Reply) (Parent) (Thread)

Bija arī tāda (animēta) dokfilma par sievietēm, kas bijušas austrumvācijas ieslodzījumā. Viņas stāstīja, kā krāsoja lūpas sarkanas ar sērkociņu sēru, jo tas palīdzēja justies dzīvām.

(Reply) (Parent)

(Reply) (Parent) (Thread)

o, paldies!

trū, es arī, ja esmu izbesīta, eju dušā :)

(Reply) (Parent)

Mana vecmāmiņa mira ar vēzi, viņai tik ļoti svarīgi bija lai kāds izrausta matus kas auga uz pazodes. Nekad nav krāsojusies vai kā taml.,bet tie bārdas mati bija tik svarīgi. Tad arī sēdēju blakus cilvēkam pēdējās dienās un ar pinceti raustīju matiņus, jo pati vairs nevarēja.
Ar to gribu teikt, ka nekad nezini, kas tajā brīdī būs svarīgi... man galvenais bija būt blakus!

(Reply)

man gan neliekas drausmīgi, ka cilvēkiem pat brīžos, kad tas viss varētu būt pohuj, tomēr ir svarīgas šādas nianses. man liekas, ka tieši tas notur pie dzīves.

(Reply) (Thread)

varbūt man vienkārši kā cilvēkam, kam nav pārāk svarīgi ķemmēt matus arī pie pilnas veselības, ir bail, ka mani šeimos par to, ka es nesmuki miršu.

(Reply) (Parent) (Thread)

tad teiks, ka viņa saglabāja savu nostāju arī uz nāves gultas :)

(Reply) (Parent)

nu, nav jau automātiski tā, ka, ja par šo lietu kādu slavē, tad citu, kas tā nedara, nošeimo. gan jau tavā gadījumā būtu kaut kas cits, piemēram, jā, ka tu turpināji uzturēt feministisko diskursu facebookā :D

(Reply) (Parent) (Thread)

:D Nu ja, es atceros, ka tad, kad Maira Asare bija slimnīcā ar diezgan crazy diagnozi un stadiju, tika uzteikts, ka viņa joprojām interesējas par LV literatūru un izprašņā visus, kas tur notiek. Lai gan pa daudzām citām līnijām viņas piesaiste dzīvei bija zudusi vai kļuvusi daudz blāvāka. Ziedonis mūža beigās sāka gribēt iedzert un ietusēt, lai gan nekad nebija bijis liels dzērājs. KATRAM SAVS.

(Reply) (Parent)

Man liekas, ka tas gan nav par "smuki vai nesmuki" - tas ir par kaut kādu saņemšanos. Kaut kāds acīmredzams veids, kā šo saņemšanos redzēt.

(Reply) (Thread)

Man šķiet, ka tas arī mani vienmēr ir mulsinājis, kāpēc līdz pēdējam jāuzskata, ka jāsakož zobi, jābūt stipram, jābūt skaistam - un tur tas cēlums. Bet tā jau ir atkal galīgi cita tēma.

(Reply) (Parent) (Thread)

Tas rada kaut kādu sajūtu par to, ka joprojām esi in control of your life.
Tāpat kā pēc smagas depresijas saņemties - saposties, uzkrāsoties, vēl tur ko izdarīt... Piepeši šķiet, ka tā pretīgā lieta tevi nekontrolē.

(Reply) (Parent)

*nopūšas, aiziet iekrāmēt sporta tērpu somā, uzķeksē uz sejas sudrabainas ēnas un izlec pa logu*

(Reply) (Parent) (Thread)

Bet ja nopietni - nez, cilvēki mēdz pucēties pirms pašnāvībām?

(Reply) (Parent) (Thread)

a kāda jēga krāsot lūpas, ja pakaroties šā vai tā apkakāsies?

(Reply) (Parent) (Thread)

lol, pirmā lieta, par ko šai debilajā dienā sasmējos, paldies

(Reply) (Parent) (Thread)

Šī jaunā dāmā sapucējās:
https://www.youtube.com/watch?v=02c1PKBEsF4
https://granta.com/notes-on-a-suicide/ (tulkots RL 2017. oktobra numurā)

(Reply) (Parent)

Bet ja iedzer indi?

(Reply) (Parent)

Mērķis ir tas, kas notur pie dzīves. Esmu redzējis, kā cilvēks padodas - sākumā garīgi, pēc tam seko ķermenis. Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es kaut ko daru? Ko es gribu?

Kad biju ieslīdzis depresijā un nespēju pastrādāt, tieši skriešana man palīdzēja - izvilkties no mājām, noticēt, ka varu, ja daru un saredzēt jēgu turpināt darboties. Sākumā 5km, tad 10km, pēc diviem mēnešiem jau 15km.
Kad muterītei bija pēdējais gads, es viņas vietā maksāju mašīnas līzingu, lai viņa var braukt līdz pēdējam.
Šobrīd es lūdzu sencim braukt pēc sīkajiem tikai tāpēc, lai viņam būtu iemesls izvilkties no mājas un viņš justos vajadzīgs.
Es pazīstu uzņēmēju, kurš nopirka tēva uzņēmumu un līgumā ir punkts - tēvam tiek saglabāts kabinets un sekretāre, viņš turpina darīt vienkāršus darbus. Viņam nemaksā algu un sekretārei ir arī papildus uzdevumi. Bet tad, kad es atlidoju, tieši viņš mani sagaida lidostā.

Kaut kas no pasakas, par vecīšiem un ragaviņām tajā visā ir.

(Reply)