|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -
Comments:
ideāls gļuks. a bet daudzas pieredzes dzīvē jau kaut kā retrospektīvā tu nekad sev neatņemtu, bet tāpēc uzreiz darīt vēlreiz arī negribas.
no dažādiem fizioloģiskiem blakusefektiem. nu labi, varbūt mani atbaida doma, man tas liekas šausmīgi pretīgi.
par to esmu domājusi, un man liekas mazliet perversi ar šitādu agendu taisīt bērnu. tipa, padari mani ilgāku, mazais.
jā, protams, tas būtu pilnīgi perversi un, manuprāt, ar mazu izdošanās potenciālu.
vispār jau ar tiem bērniem, man šķiet diezgan skaidrs ir, ka, (1) ja cilvēki jūt, ka nevēlas bērnus, tad tos taisīt noteikti nevajag, un (2) ja cilvēki nejūt, ka vēlas bērnus, tad arī visticmākais nevajag. abos gadījumos, neskatoties ne uz ko, ir šanses, ka gan vecāk(s/i), gan bērni aug galu galā gandarīti, bet, ja vecāk(s/i) to bērnu tomēr īsti nespēj iemīlēt, tad porķīt dzīvi 18 gadu garumā mazam ne pie kā nevainīgam cilvēkam ir nonsenss.
bet es jau saku, ka man bail, nevis, ka tas ir pretīgi.
mēs ar saviem šūto dibenu komentiem noteikti tev tikai vēl uzdzinām sliktāku priekšstatu... bet realitātē. tas jau kā slēpot braukt - pat ja var kaut ko salauzt, tik un tā kalni un ātrums pāri visam. un tad var mērīties rētām ar citiem, apzinoties, ka īstenībā neko nenožēlo.
nu, tā laikam ir mana problēma. ka man tieši tāpēc nav paticis braukt slēpot un fanilī inaf, es apsvēru šos divus ierakstā salīdzināt, bet nokaunējos.
a bet nē. atsauca atmiņā drīzāk. nekā jauna.
bet tas tiešām komiski, ka out of all things, tas bija tieši tas salīdzinājums ar slēpošanu man prātā.
Man ir statistika par slēpošanu:
Divi smadzeņu satricinājumi un divreiz locītavā salauzta kreisā roka, kam nepareizi saauga kauls. Es varētu vēl interesēties par distanču slēpēm, bet slaloms. Nu jā, ir tā, ka iedzinis bailes. Un tas, ka pirmā palikšana stāvoklī beidzās ar morfiju vēnā un depresiju šobrīd arī nemotivē. Bet varbūt pēc kāzām būs sajūta par stabilāku pamatu. Un man taču vajadzēs kādu, kam rādīt visas savas mīļākās multenes.
tas tāpēc ka ziema. bet vispar jau ok, ka cilv. ir dažādas vēlmes un izvēles. man, piem, nepatīk sports sporta pēc (tsk. slēpošana) es nemaz nezināju, ka man tik ļoti patiks bērni. bet es gūstu no tā baudu, mani pārsteidz, izvelk no paredzamā.
man patīk bērni. es gribētu kādu iegādāt kādā humānākā veidā kā dzemdības.
tad galvenais jāizvairās no dabisko dzemd. aizstāvjiem!
man kaut kā šķitis, ka ciktāl par dabiskas izlases ceļā radušos procesu var runāt kā par ko jēgpilnu, dzemdību kā procesa nosacītā jēga ir ieguldītajā peinā. nu, tipa, ka vairāk novērtē to, kas nāk caur grūtībām un ka tas palīdz radīt pieķeršanos.
ps. ar to patikšanu ir tā, ka nakts pēc tam, kad P. bija sēdējis tev tur uz ceļiem bija tāda, ka šajā vecumā vairāk gan ne. ne pie tevis, ne citiem.
ko tu tagad mēģini pateikt? ka es esmu milzīga traumējoša pieredze visiem bērniem, un labāk jāuzmanās?
man ir maz tādu mūžīgu pārliecību, bet man šķiet, ja nu obligāti, tad es gribētu adoptēt bērnu, tā man ir licies kopš kaut kādiem deviņiem gadiem. bez vēlmes glābt vai neglābt pasauli. then again - ja es būtu vīrietis, labi, jā, man piecus. > ko tu tagad mēģini pateikt? ka es esmu milzīga traumējoša pieredze visiem bērniem, un labāk jāuzmanās?
nē, nu tas jau sen bija skaidrs. :] es drīzāk gribēju pateikt, ka izskatās, ka bērniem vispār ir vecums, kurā viņus nevajag aiztikt svešiem cilvēkiem. un, ka īstenībā arī tā vienkārši svešus bērnus ņemt klēpī bez vecāku atļaujas nevajag. tajā reizē vienkārši paņēmi uz izbrīnu.
tas nu gan ir ļoti atkarīgs no katra individuāla bērna, tikpat labi var apgalvot, ka jebkuru pieaugušo traumē publiska uzstāšanās vai jebko tādās līnijās.
Iespējams. No manas pieredzes un novērojumiem ar paša bērniem un citu cilvēku bērniem, man vairāk šķiet, ka tas atkarīgs no konkrēto bērnu vecumiem. Galu galā arī bērnkopības grāmatās par šāda tipa lietām raksta.
Mani arī 18-20 gados traumēja publiska uzstāšanās. Tagad pofig. man šķiet, šai dzīvē jau tā maz laika sev atliek.
a ja vēl bērni, savu "es" vari vienkārši nolaist podā (kamēr blakus stāv tavas atvases, jo arī iekš wc tev nav miera no viņiem).tā ka viss tas periods līdz viņiem - kāpēc ne? bet ko ar viņiem darīt pēc tam? es neesmu tik nesavtīga.
man liekas, ka tas šausmīgi atkarīgs no cilvēka, tāda virdžīnija (tur augšā) staigā apkārt ar tik krutu "es" ka tik turies.
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||