as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

man kaut kā šķitis, ka ciktāl par dabiskas izlases ceļā radušos procesu var runāt kā par ko jēgpilnu, dzemdību kā procesa nosacītā jēga ir ieguldītajā peinā. nu, tipa, ka vairāk novērtē to, kas nāk caur grūtībām un ka tas palīdz radīt pieķeršanos.

ps. ar to patikšanu ir tā, ka nakts pēc tam, kad P. bija sēdējis tev tur uz ceļiem bija tāda, ka šajā vecumā vairāk gan ne. ne pie tevis, ne citiem.

(Reply) (Parent) (Thread)

ko tu tagad mēģini pateikt? ka es esmu milzīga traumējoša pieredze visiem bērniem, un labāk jāuzmanās?

man ir maz tādu mūžīgu pārliecību, bet man šķiet, ja nu obligāti, tad es gribētu adoptēt bērnu, tā man ir licies kopš kaut kādiem deviņiem gadiem. bez vēlmes glābt vai neglābt pasauli. then again - ja es būtu vīrietis, labi, jā, man piecus.

(Reply) (Parent) (Thread)

> ko tu tagad mēģini pateikt? ka es esmu milzīga traumējoša pieredze visiem bērniem, un labāk jāuzmanās?

nē, nu tas jau sen bija skaidrs. :]

es drīzāk gribēju pateikt, ka izskatās, ka bērniem vispār ir vecums, kurā viņus nevajag aiztikt svešiem cilvēkiem. un, ka īstenībā arī tā vienkārši svešus bērnus ņemt klēpī bez vecāku atļaujas nevajag. tajā reizē vienkārši paņēmi uz izbrīnu.

(Reply) (Parent) (Thread)

tas nu gan ir ļoti atkarīgs no katra individuāla bērna, tikpat labi var apgalvot, ka jebkuru pieaugušo traumē publiska uzstāšanās vai jebko tādās līnijās.

(Reply) (Parent) (Thread)

Iespējams. No manas pieredzes un novērojumiem ar paša bērniem un citu cilvēku bērniem, man vairāk šķiet, ka tas atkarīgs no konkrēto bērnu vecumiem. Galu galā arī bērnkopības grāmatās par šāda tipa lietām raksta.

Mani arī 18-20 gados traumēja publiska uzstāšanās. Tagad pofig.

(Reply) (Parent)