:
Jā, btw, visi izlasītās literatūras apraksti jau kādu laiku atrodami alt.blogā.
Tags: divās rindkopās
Tags: divās rindkopās
te
Recent Entries
You are viewing the most recent 20 entries
February 6th, 2012
November 21st, 2011
: Ernests Hemingvejs - Men Without Women
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
October 25th, 2011
: Žuno Diazs - The Brief Wondrous Life of Oscar Wao
Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā - pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem - priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.
Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses... Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. "Nu, tīri normāli" slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski - atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.
Tags: divās rindkopās, fic, zamerika
Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā - pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem - priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.
Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses... Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. "Nu, tīri normāli" slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski - atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.
Tags: divās rindkopās, fic, zamerika
October 6th, 2011
: Čaks Klostermans - IV
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
September 29th, 2011
: Ivo Andričs - Jaunkundze. Nolādētais pagalms
Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc "Jaunkundzes" nezin vai saņemtos uz "Nolādēto pagalmu" un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc "Nolādētā pagalma" gaidīju ko vairāk - jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka "Jaunkundze" arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.
Par laimi, "pagalms" piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos "Otrās elpas" gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bā, stāsti tomēr ir sasodīti kruta lieta.
Tags: divās rindkopās, eiropa, fic
Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc "Jaunkundzes" nezin vai saņemtos uz "Nolādēto pagalmu" un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc "Nolādētā pagalma" gaidīju ko vairāk - jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka "Jaunkundze" arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.
Par laimi, "pagalms" piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos "Otrās elpas" gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bā, stāsti tomēr ir sasodīti kruta lieta.
Tags: divās rindkopās, eiropa, fic
September 21st, 2011
: Džons Ronsons - The Men Who Stare At Goats
Džons Ronsons ir tāds kā rakstošās pētnieciskās žurnālistikas Luijs Terū: labdabīgs gīks, kurš viegli iedraudzējas pat ar lielākajiem frīkiem, par kuriem viņa interese pieaug proporcionāli cilvēku frīkainumam. Pirmā grāmatā bija par sazvērestības teorijām, jaunākā - par psihopātiju, bet šajā (viņa otrajā) pētīti ASV armijas un slepeno dienestu mēģinājumi iznīcināt ienaidniekus AR PRĀTA SPĒKU. Pa vidu iepīti arī pustraki ģenerāļi, LSD, atriebību meklējoši bāreņi, Abū Graiba un miljons citu lietu. Vienojošais pavediens teorētiski ir Pirmais Zemes Bataljons un tā manifests, taču autoram tas regulāri izslīd no rokām, aizmaldoties citos labirinta stūros, līdz grāmatu lasošā Helēna ir pamirusi no apjukuma. Tēli parādās un pazūd un tad pēc simts lappusēm atkal parādās it kā nekas nebūtu noticis. Pēc kāda laika vienkārši atmet ar roku jebkādiem kopsakarības atrašanas un ideju izsekošanas mēģinājumiem, tā vietā brīnoties par frīkainumu.
Protams, tas ir tieši pretēji Ronsona vēlmēm. Viņam grāmata šķiet teju vai bruņinieciski cēla iespēja atklāt armijas/CIP nodarījumus, vienlaikus, cerams, uzduroties kādai patiešām paranormālai parādībai. Kā jau parasti, viss paliek pieņēmumu, neskaidrību un neizpildītu solījumu miglā. Sākotnējais entuziasms pāraug vieglā mulsumā, tad krietni lielākā aizkaitinājumā. Katra daļa atsevišķi sākas raiti un interesanti rakstīta, pilna ar pārsteidzošiem cilvēkiem un notikumiem, taču drīz vien pāriet aizvien samudžinātākās atsaucēs uz agrākajiem varoņiem (turklāt nevis iepriekšējā nodaļā, bet kaut kādā velna pakaļā pieminētiem) un mēģinājumos katru atsevišķo, līdz galam pat neizpētīto parādību sasaistīt ne vien ar Bataljona manifestu, bet ar visiem pārējiem paranormalitātes eksperimentiem. Tāpēc šis varētu būt tas retais gadījums, kad filmai pat ir dodama priekšroka (es pats gan to neesmu redzējis), bet tādu fišku lasītājiem iesaku paņemt viņa pirmo grāmatu "Them".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Džons Ronsons ir tāds kā rakstošās pētnieciskās žurnālistikas Luijs Terū: labdabīgs gīks, kurš viegli iedraudzējas pat ar lielākajiem frīkiem, par kuriem viņa interese pieaug proporcionāli cilvēku frīkainumam. Pirmā grāmatā bija par sazvērestības teorijām, jaunākā - par psihopātiju, bet šajā (viņa otrajā) pētīti ASV armijas un slepeno dienestu mēģinājumi iznīcināt ienaidniekus AR PRĀTA SPĒKU. Pa vidu iepīti arī pustraki ģenerāļi, LSD, atriebību meklējoši bāreņi, Abū Graiba un miljons citu lietu. Vienojošais pavediens teorētiski ir Pirmais Zemes Bataljons un tā manifests, taču autoram tas regulāri izslīd no rokām, aizmaldoties citos labirinta stūros, līdz grāmatu lasošā Helēna ir pamirusi no apjukuma. Tēli parādās un pazūd un tad pēc simts lappusēm atkal parādās it kā nekas nebūtu noticis. Pēc kāda laika vienkārši atmet ar roku jebkādiem kopsakarības atrašanas un ideju izsekošanas mēģinājumiem, tā vietā brīnoties par frīkainumu.
Protams, tas ir tieši pretēji Ronsona vēlmēm. Viņam grāmata šķiet teju vai bruņinieciski cēla iespēja atklāt armijas/CIP nodarījumus, vienlaikus, cerams, uzduroties kādai patiešām paranormālai parādībai. Kā jau parasti, viss paliek pieņēmumu, neskaidrību un neizpildītu solījumu miglā. Sākotnējais entuziasms pāraug vieglā mulsumā, tad krietni lielākā aizkaitinājumā. Katra daļa atsevišķi sākas raiti un interesanti rakstīta, pilna ar pārsteidzošiem cilvēkiem un notikumiem, taču drīz vien pāriet aizvien samudžinātākās atsaucēs uz agrākajiem varoņiem (turklāt nevis iepriekšējā nodaļā, bet kaut kādā velna pakaļā pieminētiem) un mēģinājumos katru atsevišķo, līdz galam pat neizpētīto parādību sasaistīt ne vien ar Bataljona manifestu, bet ar visiem pārējiem paranormalitātes eksperimentiem. Tāpēc šis varētu būt tas retais gadījums, kad filmai pat ir dodama priekšroka (es pats gan to neesmu redzējis), bet tādu fišku lasītājiem iesaku paņemt viņa pirmo grāmatu "Them".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
September 6th, 2011
: Filips Rots - Portnoy's Complaint
Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem.
Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt "depresīvām grāmatām - nē!" trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem.
Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt "depresīvām grāmatām - nē!" trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 21st, 2011
: Entonijs Storrs - Feet of Clay: A Study of Gurus
Skaidrs, ka no guru labāk piesargāties. Viņš, protams, var izrādīties gudrs un sirdsskaidrs (kaut mazliet apmāts) cilvēks, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi, taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora - psihiatra Storra - darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti šķiet loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.
Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: "Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes."
Tags: divās rindkopās, nonfic
Skaidrs, ka no guru labāk piesargāties. Viņš, protams, var izrādīties gudrs un sirdsskaidrs (kaut mazliet apmāts) cilvēks, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi, taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora - psihiatra Storra - darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti šķiet loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.
Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: "Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes."
Tags: divās rindkopās, nonfic
August 13th, 2011
: T. K. Boils - Drop City
Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums - vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo - kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja.
Tās bija T.K. Boila "Drop City" 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi - lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā tā saspēle man kaut kā šķiet nelāgās proporcijās.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums - vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo - kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja.
Tās bija T.K. Boila "Drop City" 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi - lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā tā saspēle man kaut kā šķiet nelāgās proporcijās.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 7th, 2011
: 20 Under 40: Stories from The New Yorker
Grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu "New Yorker" žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā "20 Under 40" topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga stāsta, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu "Krievu Rivjēra". Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr "Krievu Rivjēra" man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu.
Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži "stāsti" izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi - pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Tomēr vidējais līmenis bija visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O'Konoras "Kropļi ienāks pirmie" pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti... kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu), bet medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
Grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu "New Yorker" žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā "20 Under 40" topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga stāsta, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu "Krievu Rivjēra". Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr "Krievu Rivjēra" man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu.
Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži "stāsti" izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi - pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Tomēr vidējais līmenis bija visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O'Konoras "Kropļi ienāks pirmie" pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti... kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu), bet medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
July 13th, 2011
: Dž. K. Tūls - Confederacy of Dunces
Gandrīz izcila komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.
Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas... Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu... Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
Gandrīz izcila komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.
Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas... Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu... Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
July 11th, 2011
: T. S. Eliots - Four Quartets
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja
June 29th, 2011
: The Paris Review Interviews. Vol. 3
Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. "Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums... Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.
"Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija - ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma - rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde."
Tags: divās rindkopās, nonfic
Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. "Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums... Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.
"Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija - ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma - rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde."
Tags: divās rindkopās, nonfic
June 27th, 2011
: Kevin Rushby - Paradise: A History of the Idea that Rules the World
Tags: divās rindkopās, nonfic
Jap, tā ir paradīzes vēsture. Stāsts par paradīzes idejas evolūciju un tās vārdā darītajām blēņām un svētīgajām lietām. Īsās, drīzāk žurnālrakstu nodaļās, izskrienot cauri gadsimtiem un cilvēkiem, tiesa, gandrīz visu laiku paliekot Rietumu pasaulē. Tikai divas no divdesmit nodaļām izceļo ārpusē, uz Tuvajiem Austrumiem. Pamaz, ņemot vērā, ka pats vārds pie mums atnācis no persiešiem. Pārējā pasaule tiek pieminēta tikai ievadā, runājot par draugu no pašreizējās Ganas, kura ciltī neesot bijusi tādas koncepcijas, jo viņi bija... jā, protams, cildeni mežoņi. Socioloģijas/antropoloģijas nav arī turpinājumā: šis ir tuvāk ceļojumu grāmatai Rietumu paradīzes vēsturē, aprakstot garāmslīdošo ainavu un ik pa laikam ar pirkstu parādot uz interesantiem cilvēkiem un faktiem.
Par laimi, cilvēki un fakti lielākoties patiešām ir interesanti, parasti no trako šlakas. Viltus pravieši, apsēsti ideālisti, hašišisti un citi tādi brīnumbērni. Reizēm pat tik daudz, ka galva sajūk un nespēj viņiem visiem izsekot. Ja tomēr izdodas, tad var lasīt un priecāties. Pa laikam gan sanāk sodīties par autora pašvako prozu, kas ne tikai savij teikumus neizšķetināmos kamolos, bet nereti arī izrauj tos no nesaistītiem smadzeņu nostūriem. Tad tu pārlasi savu teikumu un pie reizes iepriekšējo, mēģinādams saprast autora nebūt ne sarežģītās domas pēkšņo pagriezienu un aizlēcienu. Bet, jā, tēma interesanta, un stāstījums - aizrautīgs. Diemžēl mums ar Kevinu īsti nebija pa ceļam.
Tags: divās rindkopās, nonfic
June 14th, 2011
: Dž. M. Ketzē - Youth: Scenes from Provincial Life II
Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.
Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.
Tags: divās rindkopās, āfrika
Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.
Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.
Tags: divās rindkopās, āfrika
June 7th, 2011
: Petija Smita - Just Kids
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Rokmūzikas pirmā īstā dzejniece stāsta par laiku, kad ne viņa, ne viņas mīļotais sadistisku aktu fotogrāfs Roberts Mepltorps vēl nebija mākslinieki - tikai bērni vien. Divi Ņujorkā noslīkuši jaunieši ar neremdējamu tieksmi radīt mākslu, reizēm pamīlēties un darīt gandrīz jebko, lai sadabūtu naudu. Viņi ir skaisti, cēli un kaislīgi tāpat kā vairums viņu paziņu. Pat izsalkums, ķermeņa pārdošana un partnera homoseksualitātes atklāšana ir romantiska. "Biļete maksāja piecus centus un runas bija brīvas visi bija gatavie eņģeļi un juta līdzi strādniekiem un viss bija tik ļoti sirsnīgi", kā dzejolī "Amerika" rakstīja viņu paziņa Alens Ginsbergs.
Ginsbergs ir tikai viena no daudzajām slavenībām, kas ik pa brīdim pabāž galvu Smitas memuāros kopā ar Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu un citiem. Viņi gan tur ir tikai garāmejot, jo galvenie personāži ir citi: dzejniece/māksliniece/rokmūziķe Petija un viņas draugs - savās aprindās vēlāk ne mazāk pazīstamais fotogrāfs/mākslinieks Roberts. Nekādas muģīšanās, minimāla dzejiskuma pieskaņa, tomēr ikviena aina ir romantiskāka un poētiskāka par iepriekšējo. Varbūt tāpēc, ka Mepltorps nu jau ir miris, varbūt tādas patiešām ir Petijas atmiņas un pasaulredzējums. Vienalga ap sirdi lielākoties vijas siltums, kuru tikai reizēm nomaina viegli neticīgs cinisms. Ja sešdesmito beigas arī pašam galvā ir mākslinieciski iekrāsota utopija, tad droši varēs nonstopā kaifot no tās - no stāsta par diviem bērniem, kas šūpojas no izsalkuma varavīksnē un atkal atpakaļ. Pārējos krāsu sentimentalitāte un vienveidīgums mazliet nogurdinās.
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
June 3rd, 2011
: Viljams Goldings - Lord of the Flies
Tags: divās rindkopās, eiropa
Angļvalodīgo skolu klasika, kaislīgs un brutāls stāsts par vientuļā salā nokļuvušu skolnieku (un ne tikai) pasaules sabrukumu, kārtības kapitulēšanu haosa priekšā. Pāris salas gūstekņi mēģina izveidot angļu institucionalizētās sabiedrības miniatūru, cerot, ka uguns uzturēšana sniegs viņiem pestīšanu pieaugušā izskatā. Tikmēr korazēni-mednieki izlemj, ka vēders ir svarīgāks un saceļas pret liekajiem likumiem. Anarhija izrādās degradācija, un drīz vien viņi dejo lietus dejas un upurē savam elkam - nāves bailēm -, vienlaikus mērcējot šķēpus svešās asinīs. Beigās Dieva, tfu, jūrnieka nolaišanās no mākoņiem, tfu, izkāpšana elles uguņu pārņemtajā krastā negaidīti sastindzina asinis teju līdz absolūtajai nullei, jo kamera ir pacēlusies no skudru līmeņa, un operators aizmugurē bargi krata ar pirkstu: vai tad nu patiešām domājat, ka arī jums tāpat paveiksies?
Droši vien to visu var lasīt arī kā spriedzes pilnu stāstu par skolnieku mordoboju ar pāris skaistiem aprakstiem. Tas gan nāktos grūti, jo tematiskie slāņi tiešā tekstā gan netiek pateikti, taču to integrācija pamatstāstā ir tik pilnīga, ka pavisam dabiski lasās divi-trīs stāsti vienlaicīgi. Un labi vien ir, jo spriedzes stāsti gan ir interesanti, taču šādi apokaliptiskās labā-ļaunā cīņas patiešām notiek tevī, samezglojot kopā neironus, par kuru eksistenci pirms tam nebiji pat nojautis. Tādu grāmatas panākumu varu tikai apbrīnot un mēģināt izpētīt zobratus. Tādu sajūtu pēdējos mēnešos radīja vien Fuentess, taču viņa "Tīrās sirdsapziņas" pasaule bija daudz noslēgtāka, tēliem un metaforām saspēlējoties savā starpā, nevis precīzi aizskarot lasītāja nervu galus, radot vēl citus, pilnībā koherentus stāstus - tiesa, savu Fuentess paveica daudz tīrāk, jo "Mušu valdniekā" vairākārt sajūtamas mazliet šķības notis.
Tags: divās rindkopās, eiropa
May 23rd, 2011
: Zigmunds Skujiņš - Gulta ar zelta kāju. Leģendas par Vējagaliem
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
Vot, beidzot latviešu grāmata, kuru varu bez īpašām iebildēm ieteikt izlasīt gandrīz visiem. Spilgti tēli, divsimts leģendu katrai gaumei - no piedzīvojumu stāstiem līdz kara gabaliem, līdz romancēm, līdz psiholoģiskajam reālismam - minimālas nodevas sovjetismam, pa celi sitami joki un sirdi kausējoši attiecību līkumi. Kam mums arābu pasaku miljoni, ja tepat blakus ir tālbraucējs Noass, zvaigžņu apžilbinātais Indriķis, neizdevusies smalkmadāma Leontīne un memļaks Atis? Arī valodas vieglais, ironiskais smaids ir mums tuvāks. Un tur ir par zemi un laukiem. Un vispār.
Ok, ok, pazust hiperbolās arī nav labi. Kāda trešdaļa-puse tēlu un leģendu aizslīd tikpat kā nemanot, atsevišķos stāstus apvieno asinis nevis kopsižets, par kuru autors atceras tikai reizumis, bet apakšdomas ir samanāmas tikai ar ļoti apzinātu meklēšanu un filozofēšanu. Tak nozīme tam nav liela, jo visas 450 lappuses ir sasodīti interesantas pasaules piepildītas. Lasi tik un priecājies, pa reizēm nolasot kaut ko priekšā un ātri vien aizmirstot īsās pasūrošanās, ka te nu gan varēja labāk/īsak/garāk/gudrāk/vienkāršāk.
PM basta un A
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
: Mario Vargass Ljosa - Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
Grāmata ir forša un interesanta, un izraujama ātri kā maza bļodiņa ar rozīnēm šokolādē, kas to padara par ideālu pludmales lasāmvielu. Pirmkārt, būs smieklīgi un izklaidējoši. Otrkārt, varēsi uzpūsties no domas, ka lasi dienvidamerikāņu Nobelistu, kas apkārtējo acīs tevi viennozīmīgi padarīs par Apollona un Einšteina krustojumu. Kaut patiesībā puse grāmatas ir seksuālas viendomības ar daudziem gailīšu apcerējumiem. Otra puse - farss par superapzinīgu militāristu Pantohu, kurš saņem uzdevumu izveidot prostitūtu rotu, lai remdētu karavīru seksuālo apetīti. Godprātīgi veiktais darbs, pievarot birokrātiju, ģimeni un uzpērkamos žīdmasonu medijus, to padara par vienu no svarīgākajām armijas sastāvdaļām, kuras uzdevumu veikšanai atvēlēti vairāki kuģi un lidaparāti. Un tā uz priekšu. Dienvidamerikas socreālisms, h.
Izlasīju pāris dienās, dažos uzrāvienos. Vienīgo šķobīšanos beigās izsauca kārtējais ziņojumu izmantojums stāsta virzīšanai. Formas absurdais pretstats saturam smīdināja pirmās reizes, bet pēdējās gribējās kaut ko straujāku, ar mazākiem oficiālās komunikācijas piedevu ūdeņiem. Kā, piemēram, pārsteidzoši viegli lasāmās pārklāto dialogu nodaļas, kas manām interneta diskusiju izstaipītajām smadzenēm bija tikpat kā minerālūdens. Peru sociālā satīra mani tomēr īpaši nekrata - citādi arī domātu citādi.
PM iesprauslā A
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
: Helēna Danmora - The Siege
Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti - viduvēja rakstnieka meitu - arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.
Protams, krievu uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr - vai varbūt tieši tāpēc - grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja "kas notiks" ir zināms, "kā notiks" ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.
PM nopūšas: B
Tags: atz_b, divās rindkopās, eiropa
Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti - viduvēja rakstnieka meitu - arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.
Protams, krievu uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr - vai varbūt tieši tāpēc - grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja "kas notiks" ir zināms, "kā notiks" ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.
PM nopūšas: B
Tags: atz_b, divās rindkopās, eiropa