: Ernests Hemingvejs - Men Without Women
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē.
Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij.
Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
