te

Friends

You are viewing the most recent 20 entries

September 3rd, 2015

martcore @ 04:27 pm: izrādās, tio atjaunojis arī saldējuma vēsma brendu, varbūt jau agrāk bija, taču nebiju pamanījis
domāju, jānopērk taču šis manas pusbērnības krīzes budžeta produkts no laikiem, kad jaunais un nesaprātīgais organisms varēja aprīt četrus salčukus divdesmit minūšu laikā un pat nenokrekšķināties
pagaršoju
un ziniet ko
man viņš negaršo! viņš garšo pēc terpentīna un nav skaidrs, kā viņš man varēja garšot bērnībā. pē!

tagad cenšos atcerēties limonādes baikāls garšu. starp citu, nekad neesmu sapratis, kā var garšot tarhūns, un kāpēc cilvēki to dzer, ja neskaita kautkādus futūrisma ietekmētus apsvērumus

acidkitteh @ 03:09 pm: Nupat tā iedomājos, ka ja no kara zonas aizbēg visi, pret kuriem vēršas, tad agresori sanāk ir uzvarējuši

kautskis @ 02:51 pm: Atsaucoties uz publicēto
Uh, cik ierakstiem bagāta diena!

Es tūliņ aizvēršos, tikai vēl mazliet gribas pabakstīt tos visgudrīšus, kas labāk par visiem zina, ka visi nebaltie ļaudis to vien grib, kā visu mums noēst. Re, neliels reality check no notikumu vietas. Ja lasāt vāciski, paskatieties arī norādītās saites, diezgan atskurbinoši. Un, ja nelasāt vāciski, tad netēlojiet āriešus.

penny_lane @ 02:49 pm: ā, jauka saruna par bērniem vakar pie prāta spēļu galda.

-nu viņš jau vienmēr tāds... kopš bērnības. kleitas patika un tā.
-nu labi. mans brālis mazs gribēja būt krievs. labāk tomēr, lai grib būt meitene, nevis krievs.


*penija paģībst.

rasbainieks @ 02:39 pm:
es te kaut ko nesaprotu

- gribam žūriju! no pieciem profesionāļiem!
- bet mums būs žūrija no trīssimt profesionāļiem.
- nē, gribam piecus!

http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/31.08.2015-strids-par-filmu-vertesanu-lielajam-kristapam.id55216/


penny_lane @ 02:34 pm: viņa teica, ka ziedus nopirks pati.

labi, ka viņa to neierakstīja komentāros.

ezss @ 02:14 pm: haštags
Vakar stundu bija jāklausās kāda krievu džentelmeņa pūles pārdot savu industriālo ideju, cits kosmoss ar ideoloģiskām virsnotīm, tadēļ atvainojos par to iesūkšanos šeit.

Pamanīju twiterī aicinājumu "dalīties ar kādu vērtīgu atziņu, kuru guvis no sava skolotāja vai pasniedzēja. Vērtīgo atziņu konkursam var pieteikt publicējot to sociālajā tīklā, lietojot konkursa tagu #iemacijaSkolotajs",
protams, ka neviens nav meties piesātināt twiteri ar šo tēmturi. Tomēr tas man lika pardomāt, vai ir kas tāds, ko es būtu gatava tur publicēt, kāds cilvēks, par kuru varēs biogrāfijā rakstīt, "viņu spēcīgi ietekmēja..." Sākumā gribēju teikt, ka nē, nebija neviena, es un klases kolektīvs ir kaldinājis manus tarakānus un apziņas lielceļus.

Tomēr kādu brīdi padomājusi, un apēdusi savus makaronus, nolēmu šim godam izvirzīt savus matemātikas skolotājus.
Pamatskolas skolotāja bija dāma, kas pirmā mūs, mazus knariņus, uzrunāja ar jūs un vispār izrādīja nelokāmu rakstura stingrību gan vērtējot, gan mācot. Toties vidusskolā man matemātiku pasniedza universitātes pasniedzējs, kuram pirmajam acīs redzēju sajūsmu par savu priekšmetu. Viņa mīļākā tēma bija skaitļu teorija, to tad viņš arī mums ārpus programmas stāstīja.

To, vai es darītu citas lietas, kā daru tagad, ja šo skolotāju nebūtu, es negribētu apgalvot, bet šādas puzles, iespējams arī nerisinātu autobusā.

penny_lane @ 02:21 pm: es nevaru, bļin, cik šis ir labi.


kautskis @ 01:40 pm: And now for something completely different
On a much lighter note, izrādās, es māku ne tikai dzimteni nodot, bet arī tālruņiem stikliņus nomainīt. Man pašam tas ir diezgan liels pārsteigums, bet manai Sasistu Tālruņu Restaurēšanas Darbnīcai ir jau trīs apmierināti klienti (plus es pats).

Tas gan, protams, mazāk liecina par kādām izcilām zināšanām elektronikā un vairāk par elementāru spēju noturēt skrūvgriezi, kā arī gana spēcīgu pārliecību par saviem spēkiem, lai vispār pie tā ķertos klāt. Un lai vai kas, bet nepamatota pārliecība par savām spējām man piemīt jo dāsni. Vēl mazliet, un es varēšu kandidēt uz mazo ķīniešu bērnu amatiem pie aifonu skrūvēšanas līnijas.

Šis nav jāuztveŗ kā reklāmraksts, jo es te neplānoju karjēras maiņu. Bet, ja nu jums mājās mētājas apdauzīts tālrunis un jūs esat droši sirdī, varat sazināties. Ja tas tālrunis ir gana viegli izjaucams un problēmu var skaidri identificēt, varbūt varu uzmest aci. Es to uztveŗu kā savu tālruņa labošanas iemaņu celšanu uz jūsu rēķina -- jo vairāk liek viņus kopā, jo vieglāk tas paliek. Turklāt tālruņu labošana man ir ģimenes tradīcija -- tēvs savulaik strādāja par tālruņu labotāju. Tiesa, skrūves bija lielākas un sūdzības citādas, bet pamatdoma jau paliek!

dooora @ 12:42 pm: dzejas dienās, uruborošurumburum, čūska ir beigta, lai dzīvo tārps
trešajā aprīlī, kunga prātā, pēc trešajām tubrālībām, Busse man ierādīja vietējo leģendu, poli Andžeju Nebu (DePress/HolyToy/etc), kurš daudziem vietējiem un iebraucējbēgļiem kalpoja par sargenģeli ziemas suicīdu sezōnā.

Nebb reeds powertree

Nebīsties manis, tārps.
Tu, kuru ienīst visapkārt,
man esi svēts.

Nebēdz no manis, tārps.
Es, raugi, neesmu cilvēks --
un nešķaidīšu tev galvu.

Saule ir tava, tārps.
Ritinies rāmā vien mierā.
Mana ēna vairs nebiedēs tevi,
jo nu es līdz pašai pamalei aizmalies,
un vissīkākais čūskulēns ir lielāks kā es.

Ja tomēr es paklūpu gaitā,
rāpies vien manā miesā,
lai sadzird gari visapkārt,
ka klauvē vispēdīgi dzīvīga sirds,
iz iekšpus bruņām es lūdzu --

Tags:
ezss @ 12:44 pm: Ko darīt tumšos vakaros
neitroni burkā

udensroze, posting in pajautaa @ 11:53 am: ir nepiecieshamiba paarrakstiit VHS kasetes saturu uz DVD. kur vislabaak (cena nav butiska) to izdarit?

Tags:
kautskis @ 11:43 am: Un vēl mazliet par ceļošanas īpatnībām Eiropā
Starp citu, par to nelegālo ceļošanu. Es pats neesmu mēģinājis, bet man ir viens Paziņa. Un ar to es nedomāju wink wink, tas tiešām neesmu es.

Šis mans Paziņa ir ļoti dzīvespriecīgs razpizģajs. Tāds big time razpizģajs, kuŗš par to ne tikai nepārdzīvo, bet pat priecājas. Piemēram, viņa razpizģajisms noveda pie tā, ka viņam vienu brīdi nebija derīgas pases (iespējams, nav joprojām, nezinu). Bet viņam ļoti gribējās apceļot Eiropu, un tāds sīkums kā pases trūkums viņu neatturēja. Tātad viņš ceļoja bez derīgiem ceļošanas dokumentiem.

Še ir vietā piebilst, ka paziņa izskatās pēc ārieša. Varbūt ne tā intelektuāli apdāvinātākā ārieša, bet viņš ir baltādains, slaids un katrā ziņā izskatās valīds.

Un ko domā, tā nu paziņa dzīvespriecīgi devās ceļā un apstājās jo drīzi aiz Lietuvas robežas, kur gaŗlaicības māktie Lietuvas robežsargi bija izdomājuši patverstīt ceļotājus. Tikpat labi gaŗlaicības māktie Lietuvas robežsargi todien varēja izdomāt braukt spēlēt pinbolu vai ko nu šodien dara gaŗlaicības māktie robežsargi. Bet todien izklaižu kalendārā bija ierakstīts "piepisties ceļotājiem", un tā nu viņi piepisās ceļotājiem. Vārdu sakot, razpizģajiskais paziņa patrāpījās neīstajā vietā neīstajā laikā.

Kas notika? Jūs domājat, pēc identitātes noskaidrošanas viņu deportēja atpakaļ uz izcelsmes valsti, kas, piebildīsim, bija kādu piecu kilometru attālumā? Nekā tamlīdzīga! Viņam izsniedza pagaidu ceļošanas dokumentu, nodrīdzināja, lai turpmāk vairs tā nedarot, un palaida vaļā. Un tā nu viņš bez pases, tikai ar tādu baltu papīrīti, izbraukājās visu Eiropu. Tāda, edz, Eiropā robežkontrole ir tad, ja tu izskaties pēc ārieša.

Tas, protams, nenozīmē, ka Eiropā šāda kontrole bijusi visu laiku. Reiz, braukādams pa Centrāleiropu, vilcienā sapazinos ar kādu msjē, kas savulaik no Čehoslovākijas bija emigrējis uz Amuriku. Viņš tur dzīvojās, dzīvojās Čehoslovākijā, viss tāds jauns un cerību pilns, un tad panesās tas nelielais troliņš ar tankiem pilsētu ielās un šaušanu uz cilvēkiem. Msjē izdomāja, ka viņam īsti negribas dzīvot tādā valstī, kur viņu tāpat vien uz ielas var nošaut, un viņš izdomāja dzimteni pamest. Viņš valīdi aizceļoja uz Dienvidslāviju un, lai gan tobrīd Dienvidslāvijā ne uz vienu nešāva, viņs tomēr izdomāja pārmukt uz kapitālismu.

Un tobrīd starp Dienvidslāvijas un Itālijas robežu bija robežkontrole. Nu tāda pamatīga, ar dzeloņstieplēm un snaipeŗiem. Tā ir ar tām īstajām dēmokrātijām, kas nepakļaujas žīdpidarmasonu diktātam, viņas mēdz savas robežas apjozt ar dzeloņstieplēm un snaipeŗiem.

Tā nu msjē noīrēja istabu viesnīcā netālu no robežas, gana augstā stāvā, lai no tā varētu pārraudzīt, kas tur notiek. Pasēdēja, ievēroja, kad snaipeŗi skatās uz citu pusi — un vienā jaukā naktī ar trīcošu sirdi pārrāpoja pāri robežai, ar visām dzeloņstieplēm un snaipeŗiem. Un uzreiz pieteicās pie itāļu robežsargiem — tā un tā, draugi, es te no Čehoslovākijas, uz mums tur šauj, es negribu dzīvot tur, kur uz mani šauj.

Arī Itālijā ne uz vienu nešāva, un Itālija bija kapitālismā, tomēr beigu beigās viņš izdomāja, ka pārvāksies uz Rietumvāciju. Un ziniet, kāpēc? Ne tāpēc, ka Vācijā būtu dāsnāki pabalsti, nē! Msjē Čehoslovākijā proftehskolā bija izmācījies par virpotāju, un viņš bija padzirdējis, ka Vācijā ir attīstītāka rūpniecība, tur virpotājam būs vieglāk atrast darbu.

Padzīvojās dažus gadiņus Vācijā, ļoti ātri iemācījās valodu — un kā gan citādi, kā tad darbu dabūsi! — pastrādāja un izdomāja emigrēt uz Ameriku. Lai gan arī Vācijā nešāva. Vienkārši viņam šķita, ka Amerikā būs vairāk iespēju. Cik noprotu, pilnībā viņš Amerikas sniegtās iespējas neizmantoja, jo stāstīja, ka vispār labāk būtu bijis palikt Vācijā. Bet ne par to ir stāsts — drīzāk par to, ka lūk, pavisam īsts bēglis, kas bēga no tā, ka uz viņu šauj, beigu beigās atrada patvērumu otrā pasaules malā un strādāja, nevis dzīvoja uz pabalstiem.

Un ievērojiet, viņu no bēgšanas neatturēja ne dzeloņstieples, ne snaipeŗi. Kad es apjautājos, vai nebija bailīgi, viņš vaļsirdīgi atzinās, ka, protams, bija, bet kāda gan bija izvēle — visu mūžu dzīvot nebrīvē un neziņā, vai tevi kādu dienu neizdomās nošaut? Un tās bailes jo dāsni esot atsvērusi tā sajūta, kas pārņēmusi, kad viņš sapratis, ka ir Itālijā. Tāda neaprakstāma laime — viss, es esmu brīvs, un tikai no manis paša atkarājas, ko es ar savu dzīvi sadarīšu.

Ņemiet vērā, Čehoslovākijā tolaik cilvēkus šāva, tas tiesa, bet viņus nepārdeva verdzībā un viņiem negrieza nost galvas. Ja Čehoslovākijā tolaik grieztu nost galvas, ir diezgan lielas aizdomas, ka tur cilvēki muktu prom ne mazāk naski kā šodien no kādas citas valsts, kur griež nost galvas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Tāpēc ir lielas aizdomas, ka, ja dzeloņstieples un snaipeŗi neatturēja tos, kas muka no šaušanas, tās vēl jo vairāk neatturēs tos, kas mūk no galvu griešanas. Nu tas tā, lai nesanāk, ka kāda Eiropas valsts izgāž lielu naudu par dzeloņstieplēm un pēc tam tāpat nezina, ko darīt ar patvēruma meklētāju plūdiem.

dooora @ 11:42 am: 1990. gada 2. aprīļa vakarā Kringšō kojās Buse mani iepazīstina ar Kapteini Vēršsirdi, bet es viņu – ar n.s.r.d.
līdz rīta gaismai iztukšojam visu manu līdzpaņemtā alkohōla legālo kvōtu (litriņu).
paldies Dievam, vēl paliek nelegālā.

Ice Cream for Crow

Tags:
chaika @ 10:54 am: Uz darbu braucu ar mikriņu, kas brauc ilgi - čerez imanta - toties pietura tuvāk mājām (tuvāk sirdij) un tur ir krāšņs šoferis.
Stūrē savu tačku ar zobbakstāmo mutē un cīnās ar skaidrās naudas pasažieriem - vakar viena čika iekāpa ar nederīgu e-talonu un tā vietā piedāvāja naudu, nezinu, laikam lielu naudu, jo prasīja vai šis varēšot izdot, uz ko šis teica, ka naudas nav, lai sēž un pagaida. Vairākas pieturas vēlāk, šis piestāja pirms zebras, pasauca čiku, parādījā Narvīti pāri ielai un izsēdināja, šī aizbizoja uz kiosku, iepirka talonu, šis tikmēr no tuvējās pieturas uzlasīja citus pasažierus un sagaidīja čiku apakaļ uz svinīgo nopīkstināšanu. Šorīt savukārt viena sieviete ar tukšu rīdzinieka karti iekāpa un tā vietā pasniedza šoferim 5 eiro - atkal viņam nebija ko izdot (nop 5 eiro!!), bet baigo rūpi par to neturēja - šoreiz sieviete ar skaidro naudu bija cienījāmākos gados, uz narvīti nesūtīja, bet pats pa ceļam apstādināja 2 pretīmbraucošus mikriņus un no otrā tāpat ielas vidū normāli samainīja pasažieres piečuku.

Tags: ,
dooora @ 10:42 am: Let the flood gates open wide
kad cibas un citu delfu agnostiķu pozitīvisti kapā Dievu et al., allaž biš takā gribas, lai tak pasper vēl to solīti tālāk un nomočī organizēto edukāciju vai uzkož sava viennozīmības zara rūgto arōniju, bet tur parasti pietrūkst pancisma.
mampatīk pieauguši panki. lūk, kā daži no viņiem svin 1. septembri 1990tajā:

Stranglers School Mam

Tags:
elistersk, posting in vajag @ 10:50 am: Vēlos pirkt
Džona Ērvinga "Lūgšana par Ouenu Mīniju"

virginia_rabbit @ 10:05 am: kopš lego-degunā incidenta Ingmārs sācis izmantot Eižena alibi: "Es aizmirsu domāt"

kautskis @ 09:47 am: Kā nākas?
Par to Ungārijas izdarīšanos ar dzelzceļa stacijas slēgšanu un vilcienu atcelšanu, lai bēgļi nebrauc uz Vāciju, man ir viens neviltotas neizpratnes pilns jautājums. Uz to pat nevar atbildēt ar "dzimtenes nodevējiem to nesaprast" un "vismaz Ungārija izrāda mugurkaulu". Nē, nopietni: ko tieši Ungārija ar to cenšas panākt?! Lai bēgļi nebrauc prom uz Vāciju, bet paliek Ungārijā? Tiešām, ko?

dienasgramata @ 09:11 am: DELFI. Latvijas futbola izlase centīsies atkal apbēdināt Turciju un tās prezidentu.

p.s. atgādināja vecu padomjlaiku anekdoti:

- Šoruden es atkal gribētu aizbraukt uz Parīzi.
- Vai tad tu esi bijusi Parīzē?
- Nē, bet es jau esmu gribējusi.

Powered by Sviesta Ciba