te

zilnezal @ 08:55 am: es gribu uzrakstīt mīlas dzejoli
es gribu uzrakstīt tādu mīlas dzejoli, kādu raksta turku dzejnieki. es gribu izmantot vārdus “mīlēt” un “mīlestība”, es gribu, lai tas nav ironiski bet nav arī banāli.
sākumā es gribu aizmirst visu, ko esmu dzirdējusi par dzeju. jo īpaši es gribu aizmirst to, ko par dzeju ir teikuši tie dzejnieki, kuru dzeja man šķiet laba. ne jau tamdēļ viņu dzeja ir laba, ka viņi ļoti labi zinātu, kā nerakstīt.
patiesībā daudzi labie dzejnieki man šķiet labi tikai tāpēc, ka viņiem ir ļoti nopietnas sejasizteiksmes un labs vārdu krājums. es nemaz neesmu lasījusi viņu dzeju, ne vairāk par diviem dzejoļiem. bet viņi izskatās ļoti nopietni, viņi stāv pāri visam, ko var saprast ar pirmo reizi, viņi raksta ļoti formāla paskata komentārus sociālajos tīklos.
es meloju, es esmu lasījusi vismaz piecus dzejoļus. man patika. es nezinu, vai sapratu, bet es redzēju viņu dzejoļos kaut ko smalku un komplicētu, kaut ko, kas liecināja, ka šo autoru pasaules uztvere un sajūtu tīkli ir vienlīdz smalki un komplicēti. ir vismaz divi tādi dzejnieki.
es nevarēju parakstīt par mīlestību tā, kā gribu, ļoti ilgi, jo man bija bail no šiem dzejniekiem. es neesmu droša, ka viņi atzītu tādu dzeju. es negribu rakstīt prastu dzeju, manas jūtas ir dziļas un spēcīgas, mans pienākums ir tās pienācīgi attēlot savā dzejā. bet man nevajadzētu aizrauties ar nopietnu dzejnieku viedokļiem - viņu dzeja man šķiet prasmīga, bet reti kad aizraujoša. es neesmu droša, vai jelkad tā man ir likusi raudāt. zagajevskis un veips gan man ir likuši raudāt. un gaļinas rimbu dzejolis par ķepiņām man ir licis raudāt.
esmu droša, ka man izdosies. esmu ļoti jūtīga. es varu uztaustīt to smalko zelta stīgu starp klišeju un pārmērīgi subjektīvu pieredzējumu. mans mērķis gan tāds nav, es nevēlos rakstīt pašmērķīgi. varbūt man jāatsakās no šīm kategorijām. es negribu rakstīt kaut ko no ārpuses, es negribu aprakstīt. es gribu rakstīt no iekšpuses. mērķis nav produkts, mērķis ir pēc iespējas precīzāka noskaņas notveršana.