te

Friends

You are viewing the most recent 20 entries

December 11th, 2017

jebalaitung @ 11:16 am: nu tas i pizģec šitā pateikt
nē nu skaidrs, ka bērnu rada vīriešhumanoīds un sieviešhumanoīds. ok, var arī mākslīgi apaugļot, bet spermas materiāls vienalga nāk no turienes, no kurienes nāk. a kāds sakars bērnu radīšanai ar kopdzīvi, vot to es točna nevaru saprast. lai iestādītu sīci, var pilnīgi pietikt ar nullzīben un kluba apmeklējumu.

savienība starp vīrieti un sievieti ir vienīgā autonomā savienība, kura spēj radīt bērnus un tā ir jāsargā, un kamēr Nacionālā apvienība būs valdībā - kopdzīves likumā nekas nemainīsies

jebalaitung @ 10:55 am: palieciet savās vietās
"Mēs esam gatavi vadīt ne tikai ministrijas, bet arī visu Ministru kabinetu," paziņoja Parādnieks, gan atturoties pašlaik nosaukt NA premjera amata kandidātu.

unpy @ 11:45 am: Rituālu vērotāja piezīmes.
Šīs brīvdienas bija īpašas ar to, ka meloju baznīcā. Nav tā, ka principiāli iebilstu pret melošanu, pats reti meloju tikai un vienīgi tālab, ka tas ir pārāk sarežģīti, taču baznīcā melot, manuprāt, īsti nav fenšuj. Nu, jā, cilvēki, kuriem nevaru atteikt, uzaicināja piedalīties rituālā, kura laikā vajadzēja ne tikai skaitīt tēvreizi, kas ir nieks, kurš tad to nezin, bet arī izteikt visādus ticības apliecinājumus. Gods kam gods, katoļi savu lietu zin, tie ticības apliecinājumi formulēti tā, ka pat glumi izmanīgs agnostiķis pēc tam savā priekšā īsti izlocīties nevar, nekāds tur "gan ticu, gan neticu" cauri neiet. Iepriekšējo reizi šādā pasākumā biju bijis pirms daudziem gadiem, tālab arī neko no tā visa neatcerējos, ja būtu pirms visas ņemtnes iepazīstināts ar scenāriju, būtu atteicis arī cilvēkiem, kuriem atteikt nevaru, dikti jau nu šitais neiepatikās. Nekad vairs.

anonymous @ 11:51 am: Naktssargs un veļasmazgātāja (2002)
Nudien piemirsies, ka 2002. gadā cilvēki izskatījās un dzīvoja tā.


kautskis @ 10:55 am: Lars and the real girl
Pizģec, kā mani tracina lietas, kas imitē to, ko tās aizstāj.

Ejiet taču jūs dirst. Pieauguši cilvēki, bet kā kaut kādi mazi bērni izliekas, ka dzeŗ tēju no tukšām tasītēm vai cepj smilšu kūkas.

Digitālie fotoaparāti, piemēram. Kāda sūda pēc, kāda dirsā sūda pēc pilnīgi visi puslīdz normālie digitālie fotoaparāti izskatās pēc filmu aparātiem? Nē, nopietni? Es saprotu, saulainajos deviņdesmitajos bija tikai filmu aparāti, tāpēc digitālos sāka taisīt tā, ka paņem filmas spoguļkameru un ieliek sensoru. Bet pēc tam pilnīgi visi sāka apzināti taisīt pilnībā digitālus aparātus, kas tomēr kopēja filmu aparātu izskatu. Nu kāda sūda pēc?!

Vai šitie idiņi, kas liek viltus filmas graudu vai viltus švīkas uz digitālā attēla. Nu pizģec, paaudzieties un pieņemieties prātā. Atklāšu jums meganoslēpumu: prosumer līmeņa digitālās kameras jau sen pārspēj (vismaz 35mm) filmu kvalitātē. Atvainojiet, bet tas ir fakts. Izšķirtspēja augstāka, troksnis/grauds mazāks, pat dinamiskais diapazons, kas ilgu laiku bija filmas lielākā priekšrocība, nu jau ir salīdzināms vai pat lielāks. Pat cena vairs nav nekāda īpašā priekšrocība.

Redziet, cilvēki, kas joprojām fotogrāfē ar filmu, dara to tādēļ, ka viņiem tas patīk. Viņiem patīk visa tā ņemšanās ar filmām, attīstīšanu un bilžu kopēšanu. Tas ir pasākuma selling point; bez tā paliek pāri tikai zemākas tehniskās kvalitātes fotogrāfija, par kuŗu jāmaksā vairāk.

Bet acīmredzot pietiekami daudziem pipeļgalvām šķiet, ka piemaksāt par sliktāku kvalitāti ir izcila doma. Kā citādi izskaidrot to, ka, lūk, šāds megaprojekts ir aizgājis uz urrā?! Tas ir sūdīgs digitālais ziepjutrauks – tiešām sūdīgs, – kuŗā liek iekšā "digitālo filmu". Kas, jūs teiksit, ir digitālā filma?! "Digitālā filma" ir kārtējā mērkaķinga uzvara pār veselo saprātu; kaut kādi instagrama filtri, kas acīmredzot uzrakstīti uz čipa un tas čips iemontēts kaut kur, kas aptuveni izskatās pēc APS filmas kasetes (smieklīgi, ka APS savukārt bija mēģinājums imitēt digitālo fotogrāfiju; deviņdesmitajos inovātīvi produkti skatījās nākotnē, mūsdienās inovātīvi produkti ir kārtējo reizi pārpakota nuostaļģija.) To "kaseti" iemet fotoaparātā, atveŗot aizmuguri tā, it kā ieliktu filmu, "pārtin" filmu un tad fotogrāfē. Ķipa, katrai kasetei ir savas īpatnības: "melnbaltā filma", "graudaina ISO 1600 filma", "parastā ISO 200 krāsu filma" (uzreiz nodod produkta digitālo izcelsmi; parastais ISO filmas izpratnē ir 100), un tad nu tavas bildītes vairāk vai mazāk sekmīgi imitēs filmu.

Aizgājis uz urrā, lai gan visiem pasaules fotogrāfijas entuziastiem uz šādu piedāvājumu vajadzēja skaļi atbildēt: "Iebāziet savu lohu aparātu atpakaļ sev dirsā, no kurienes viņu arī izvilkāt." Nē, pieauguši cilvēki izdomā, ka grib izlikties, ka "pārtin" neesošu filmu un maina filmas kasetēs sapakotus instagrama filtrus.

Kāda tev starpība, jūs teiksit? Starpības varbūt nekādas, un, protams, mūsdienās par kaut ko uztraukties ir lielākais iespējamais grēks, tad tu esi "trigerējies" un "uzrāvies uz troļļiem". Lai būtu, es labāk trigerējos, nevis dzīvoju visu mūžu nebeidzamā nihilismā. Un šis produkts lieliski iemieso mūsdienu sabiedrības narcisismu, infantilitāti, absolūto nevēlēšanos piespiesties un pēdējā stadijā nonākušo nuostaļģiju. Iedomājieties, vienkārši iedomājieties. Mēs dzīvojam vienā pasaulē ar cilvēkiem, kas tik tiešām būs spējīgi šitā ākstīties. Pieauguši cilvēki spēlēsies ar savu spēļu aparātiņu, pārtīs savu iedomu filmiņu, pirks savas Bārbijas filmiņu kasetes un priecāsies par savu iedomu filmas graudu.

Piekritīsit taču, tas diezgan daudz ko stāsta par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Un tas stāsts nav necik priecīgs.

dooora @ 10:42 am: no ko? (Vecmīļgrāvja partitīvs)
Ōmei šogad palika 110. Manā Nezinītis uz Mēness eksemplārā, ko vecīši man iedāvāja gadā, kad sāku iet skolā (vispār jau nesāku, jo pirmo klasi pavadīju Inčukalna astmātiķu dziedinātavā, iesildot vietu dogvilai), stāv ierakstīts:

Jānītim
Jaunajā 1975. g.
no O’mi un O’pi.

Ōmim maijā palika 110, bet es tikai vakar, rokoties pa igauņu draudzes grāmatām, uzzināju viņas otro vārdu — Auguste.

Tā kā mūs ar O'mes šķir 60 gadu ķīniešu sodajakas cikls, tad abas esam Ugunīgās Kazas.
Māšelei, starp citu, šitāds pats kāzuss ir O’pi – šie abi ir Ūdenīgie Truši.
Mamma ir Ūdiņu Zirgs, bet Papucis – Koka Suns. Labi, ka nav koka zirgs, tad viņš būtu Troj-Jānis.

krii @ 08:56 am: Esi sveicināta, Armagedona nedēļa!

pelnufeja @ 03:48 am: Performativity is a process that implies being acted on in ways we do not always fully understand, and of acting, in politically consequential ways. Performativity has everything to do with “who” can become produced as a recognizable subject, a subject who is living, whose life is worth sheltering and whose life, when lost, would be worthy of mourning. Precarious life characterizes such lives who do not qualify as recognizable, readable, or grievable. And in this way, precariety is rubric that brings together women, queers, transgender people, the poor, and the stateless. It is worth remembering that one of the main questions that queer theory posed in light of the AIDS crisis was this: how does one live with the notion that one’s love is not considered love, and one’s loss is not considered loss? How does one live an unrecognizable life? If what and how you love is already a kind of nothing or nonexistence, how can you possibly explain the loss of this non-thing, and how would it ever become publicly grievable? Something similar happens when the loss or disappearance of whole populations becomes unmentionable or when the law itself prohibits an investigation of those who committed such atrocities. For the queer movement, this was emphatically the case with AIDS, and remains the situation on the African continent and for all those populations throughout the globe who have no access to new drugs or no way to pay for them. These are but a few of the ways in which the differential distribution of grievability takes place, and when it does not actually lead to the annihilation of those who are already socially lost or socially dead, it ties them in knots without hope of ever becoming undone.

(Judith Butler "Performativity, Precariety and Sexual Politics")

Tags:

December 10th, 2017

virginia_rabbit @ 10:33 pm: napatāk čučēti

Tags: , ,
santa_be, posting in pajautaa @ 08:25 pm: lētākais un labākais zaļais koriandrs Rīgā šoziem
Kur?
Rimī veikala plastmasā pārpakotais divstiebriņš nav risinājums tādiem koriandra mīļiem kā es.
Vai tiešām jātaisa marihuānas audzētāja cienīga instalācija un jāaudzē savs skapī?

teja, posting in pajautaa @ 08:16 pm: Jautājums tiem, kam ir pieredze ar Western Union: vai es varu izńemt naudu citā valstī, nekā to ir norādījis sūtītājs?

virginia_rabbit @ 07:41 pm: no virtuves pienāk čats: mama es tevi ļoti gaidu

Tags: ,
jebalaitung @ 06:27 pm: dadzīvojāmies... 30ie coming back?
Saeimas deputāts Jānis Dombrava (VL-TB/LNNK) savā runā cita starpā izteica priekšlikumu, ka ir jāparedz kriminālatbildība par etniskā sastāva izmaiņu veikšanu, kas samazina valstsnācijas pārstāvju īpatsvaru.

dooora @ 05:42 pm: 2017
Tēvocis Hō rīta vingrošanā ar saviem miesassargiem. Labdien, kurš te atbild par bazāru? Reizēm es jūtos un daros akurāt kā Aleksis, ieskaitot to kskjūzmī, krišen femilī ōdijens end jū, zorrōastrijan skam stīmpankz. Atbildot uz frivōlu ēpastu, parakstījos kā džā un dū kopsavilcējs – džū. Gandrīz vai žēl, ka latvju rakstos nav iegājušās intonātīvās diakritikas, jo tad bloģeri, liderādōri un citi Andrievi Krupīši varētu diferencēt starp plànprātiņiem un plānprātiņiem. Piecēlos ap 4iem, lasīju Hitlera galda runas (1941-44). Iepazinos vakar ar Ūdenstorņa virpotāju, izbijušu jūrnieku un vienu no patreizējiem sargiem. Pagāšnedēļ esmu iztērējis divsimts zaļos par sēklām, bet par zaļo - ne graša, fārtinga vai penija. Pēc brīsniņa ejam apskatīt potenziāli jaunās telpas. Mani pat Prāta V∑tra šoodien nebesī. Meitās gājēju tipi atgriežas uz mājām. Paklau, nu atradu takš to savu bitkoinu.

dooora @ 05:13 pm: La vie est belle
Cilvēks te ir tālab, ka Visums ir radījis kaut ko tādu, ko definēt būtu tikpat grūti kā runāt par laiku un ko mēs saucam par dzīvību. Par to runāt ir tik grūti, ka slavens formulējums, kas nav humorista gara auglis, par dzīvību nosauc to spēku kopumu, kuri pretojas nāvei. Dzīvība un nāve tiešām nav nekas cits kā vienas un tās pašas īstenības divas sejas. Nav runas par miršanu, ja nav dzīvots, un nav jēgas pieņemt dzīvi, nepieņemot iespēju nomirt. Viss, kas nomirst, ir dzīvojis. Viss, kas dzīvo, nomirs.

Šonedēļ Francijā trejkāršas sēras. Vispirms 93. dzīvības gadā norima iepriekšējās rindkopas autōrs Žans d'Ormesōns, tad vecais roķeris Džonijs Holidējs, kurš arī pēc nāves viegli sapulcē miljōnus, un vispēdēdīgi izdzisa māšeles kačenīte Čiepa.

Tā kā š.g. trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā nebūšu šais platuma grādos, lai pieņemtu apsveikumus, māšele man dāvaniņu savlaicīgi uzrādīja ekrānā. Indoķīnai, izrādās, jauns cēdē iznācis. Trīspadsmitais viņiem. Ar attiecīgu nosaukumu.

13

jebalaitung @ 03:29 pm: 2018
pret visiem.

tas varētu būt mans lozungs nākamajam gadam. vēl gan jāpiestrādā pie koncepcijas, kā tas dažādos aspektos izpaudīsies reālajā dzīvē. man jāsāk pieņemt konfliktus kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, jāmācās nepadoties pie mazākajiem pretuzbrukumiem un šķēršļiem, precīzāk jāfokusējas uz saviem mērķiem un jāiet virzienā uz to sasniegšanu.

jebalaitung @ 02:52 pm: nutad 2017 in da retrospekšen
tauta sašutusi, ka ne prezim, ne premjēram jaungada uzrunā nav bijis karogs fonā.
tramps acīmredzami neapjēdz, ka prezidents demokrātijā nevar uzvesties kā diktatorisks huļigāns.
pusdienās ēdu bibimbap.
Krievijas gatavība sākt kaujas darbības pret Baltijas valstīm 24 līdz 48 stundu laikā ir signāls gan Lietuvai, gan NATO, paziņojis Lietuvas aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis.
kamēr citi svin, es strādāju.
lai jums visiem labas vēlēšanas. es šoreiz nepiedalīšos.
vai tu tici pravietojumiem?
The hard core of Trump supporters is now like the hard core of Clinton supporters in 2016.
kas tā vispār par diskusiju par ogļhidrātiem?
narvā nav ko redzēt.
manī arvien aug vairumā vēlme būt mecenātam - sponsorēt un atbalstīt visādas demokrātijas izpausmes, eiropeizēt, jandalēt, ironizēt un liberāli islamizēt!
nē nu vispār kronis!

jebalaitung @ 02:40 pm: svētdienā jāiet uz baznīcu


dooora @ 02:42 pm: Mājas Viesis Nr. 23 (1872. gada 3. jūnijs)
Vēl no Rīgas. 1mā Juni dienā tika tas dzelzu-ceļš no Rīgas uz Mīlgrāvi atvērts un braukšanai nodots. Braukšanas laiki nolikti tā: No Rīgas uz Mīlgrāvi izbrauks: 1) pulkst. 5,30 min. no rīta, 2) pulkst. 11,30 min. priekš pusdienas, un 3) pulkst. 4,30 min. pēc pusdienas. No Mīlgrāvja uz Rīgu izbrauks: 1) pulkst. 8,10 min. no rīta, 2) pulkst. 2,30 min. pusdienā, un 3) pulkst. 8,30 min. vakarā. Katru reiz šo ceļu nobrauks pa 25 minutēm. Katrā reizā var reiznieki līdz braukt un tiem jāmaksā 2tras klases vagonā 24 kap., un 3šas klases vagonā 13 kap. Tad nu mūsu Rīga ar vienu dzelzu-ceļu atkal bagātāka un ceram, ka rudenī arī tas ceļš uz Bolderāju tiks atvērts, kad nāks gatavs tas dzelzu-tilts pār Daugavu, pie kā tagad ar visu spēku strādā.

— Uz valsts iekšīgu būšanu ministerijas pavēlešanu Vidz. gubernijas vald. izziņojuse, ka tā nodošana par suņiem pa šo 1872 gadu pie pilssētas valdīšanas jāiemaksā bez kavēšanās un proti: visiem tiem pilssētas policejas apriņķī dzīvodamiem, kas suņus turr'. Beidzamais termins līdz 1. August. Jāmaksā par katru ķēžu- voi vaktnieku suni 50 kap. un par katru citu suni 2 rubļi. Kas laikā nebūs aizmaksājis, no tā ņems dubultu maksu. Par suni, ko pēc 1mā August iegāda, irr pa 14 dienām tā muita jāiemaksā. Visi suņi, ko pēc 1mā August bez zīmes satiks, tiks saņemti un pēc 3 dienām — ja pa to laiku neizpirks, — nolietāti.

virginia_rabbit @ 02:27 pm: kad visus tos ziemas apgērbus visi novelk, sanāk metru augsta kaudze

Tags: ,
Powered by Sviesta Ciba