|
|
You are viewing the most recent 11 entries November 21st, 201109:43 pm: Ernests Hemingvejs - Men Without Women
 Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi - bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, "normālās" vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties uztur smeldzīgi garšu mutē. Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču viņa stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) lielākoties kaut kur izplēnēja ceļā līdz sirdij. Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
October 25th, 201110:46 pm: Žuno Diazs - The Brief Wondrous Life of Oscar Wao
 Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā - pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem - priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit. Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses... Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. "Nu, tīri normāli" slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski - atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika. Tags: divās rindkopās, fic, zamerika
September 6th, 201105:12 pm: Filips Rots - Portnoy's Complaint
 Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem. Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt "depresīvām grāmatām - nē!" trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai. Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 13th, 201112:42 am: T. K. Boils - Drop City
 Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums - vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo - kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja. Tās bija T.K. Boila "Drop City" 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi - lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā tā saspēle man kaut kā šķiet nelāgās proporcijās. Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
August 7th, 201105:57 pm: 20 Under 40: Stories from The New Yorker
 Grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu "New Yorker" žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā "20 Under 40" topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga stāsta, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu "Krievu Rivjēra". Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr "Krievu Rivjēra" man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu. Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži "stāsti" izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi - pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Tomēr vidējais līmenis bija visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O'Konoras "Kropļi ienāks pirmie" pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti... kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu), bet medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku. Tags: divās rindkopās, stāsti, zamerika
July 13th, 201110:29 pm: Dž. K. Tūls - Confederacy of Dunces
 Gandrīz izcila komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas. Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas... Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu... Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts. Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika
April 5th, 201108:27 pm: Annie Dillard - The Maytrees
 Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki. Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties... PM aizpeld līdz BTags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
December 27th, 201011:55 am: Grāmata divās rindkopās 10
 Izlasīju pirms kādas pusotras nedēļas, bet īsti lielākā skaidrībā par sakāmo neesmu nonācis. Skaidrs, ka meksikāņu megaprozista Fuentesa otrā grāmata ir īss coming-of-age romāniņš par mazliet pasistu meksikāņu zēnu ar pamatīgu (cilts)koku. Tā kā viņa paša vecāki to ir mazliet sabeiguši, šefību pār zēnu paņem tante ar vīru, padzenot zēna māti, bet tēvu nobāžot dzimtas mājas stūrī kā nekam nederīgu pajoliņu. Viņi zēnu grib audzināt par kārtīgu juristu un mantinieku, apmācot savos kristīgajos un mantiskajos tikumos u.t.t. - tik nelaime tāda, ka grāmatas lasošajam puikam to ārišķība un viņu lepnība rada riebumu un sacelšanās vēlmi. Tāpēc viņš draudzējas ar indiāņu puiku un iet tuksnesī sevi pātagot, nepamanot, ka arī pats kļūst ārišķīgs un lepnīgs. Stāsts, jāsaka, parasts, lai neteiktu klišejisks, bet, pirmkārt, paņemts ne vienu, bet pāris līmeņus augstāk/dziļāk, un, otrkārt, Fuentesu ne mazāk par bālo zēnu interesē arī morāli masturbējošā deģenerātu apkārtne. Un tā tiek nevis dēmonizēta (ok, tikai mazliet), bet izpētīta un izsāpēta līdz kaulam par spīti mazajam (148 lpp) apjomam. Tas grāmatai pat nāk par labu, jo neviens vārds nav izšķiests velti, ikviens teikums un tēls sasaucas ar visu pārējo grāmatu, kas to padara līdzīgāku filigrāni izstrādātam garstāstam, ne daudz vaļīgākajam romānu plauktiņam. Un tad vēl viss idejiskais slānis par kristietisma fīčām un Meksikas garīgo izkurtēšanu, par ko man zināšanu nav tik daudz, lai tagad ar tām palepotos. Vienvārdsakot, aizrāva, saviļņoja, apbūra un papleta smadzenes. Vismaz pēdējās 100+ lappuses, jo pirmajās 30 ir pamatīgi iztirzāta dzimtas vēsture, ko iespējams izturēt tikai ar grūtībām un krietnu saņemšanos. Otrajā lasīšanas reizē būtu citādi, bet pirmajā tas viss meiko minimālu sensu un pamatīgi garlaiko. PM ieliek A( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_a, divās rindkopās, zamerika
December 18th, 201002:06 pm: Grāmata divās rindkopās 9
 Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju. Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie "Amerikas meklējumi". Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts - un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc PM ieliek B ( un pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
December 4th, 201011:17 am: Grāmata divās rindkopās 7
 Jauks, emocionāli piesātināts coming-of-age komikss ar dažām interesantām reliģiski filozofiskām spēlītēm. Nepaķēra mani tā, lai aktīvi iedziļinātos, bet pēcgarša dīvainā kārtā labāka par lasāmsajūtu, tā kā pieļauju, ka varētu vismaz pašķirstīt vēlreiz. No vienas puses, tur bija teju visas nepieciešamās laba stāsta sastāvdaļas - saistoši tēli, precīzi atlasītas situācijas, labi savīts stāstījums -, taču lasot tas ne uz brīdi nesalīmējās kopā. Varbūt tas tāpēc, ka sižetiskās un idejiskās lietas šķita atrautas, pēc idejas "notika tas-un-tas-ta, tad paliku viens un sāku Domāt". Vismaz piezemētības dēļ viņam lielākoties izdodas Domājot neizklausīties pēc loha, taču uz nerviem tas sakrīt vienalga. Tas tad ir galvenais iemesls, kas attur no pārlasīšanas domas. Vardarbīgas vēlmes pret bālo naratorzēnu man uzmācās jau pirmajā komiksa trešdaļā, un īpaši just viņam līdzi neizdevās arī turpinājumā. Bet atkal no pirmās puses - viss pārējais bija līmenī un neuzķertu domu un detaļu pārlasīšanai pietiktu. Tad varbūt arī rastos kaut kāda sakabe. Pagaidām narators rada drīzāk zooloģisku interesi, jo es esmu no pavisam citas planēta, bet viņa grāmatas pasaule mani ievilka tikai retos brīžos. Citiem būtu labāk, jo objektīvi iebildumi pret darbu īsti neceļas. PM redz B( pāris paneļi )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
November 18th, 201008:33 pm: Grāmata divās rindkopās 6
 Atturīgais noformējums ir īsti vietā, jo Līkoka pamatdarbs bija politiskā ekonomiki, bet humoristiski skeči - t.i., šai līdzīgas grāmatas - drīzāk hobijs. Stāstiņus būtībā var iedalīt trijās kategorijās: zinātniski nopietnā valodā aprakstīts pilnīgs bezsakars, parodijas - nu, un hiperbolizēts un situācijā ielikts kāds cilvēkos vai to darbības sfērā pamanīts absurds. Piemēram, tālaika skolas grāmatu paradums matemātikas teksta uzdevumos darbojošās personas apzīmēt ar A, B un C. Vai visziņi iluzionistu izrādēs. Tas, protams, neizklausās pēc kā tāda, kas liktu krist smieklos gar zemi un sist ar plaukstu pa ceļiem, grīdu un pieskrējušo palīgu sejām, taču šeit rezultāts pārspēj komponentu summu. Lielā mērā mana patika gan ir skaidrojama ar konkrētā humora veida tuvumu un bērnības patiku pret Līkoka uzvārdu un darbiem. Latviski ir iznākusi viņa skeču izlase "Izģērbtie džentlmeņi", un tur ir aptuveni puse no "Literary Lapses" satura. Desmitkārtēja joku pārlasīšana gan nebija tik aizraujoša kā varētu šķist, bet arī pārējie skeči lielākoties bija tai pašā līmenī. Un izrādījās, ka patika pret šāda veida humoru nav zudusi - paguvu jau sakrist uz nerviem draudzenei, mēģinot atstāstīt skeču par grāmatu atstāstītājiem (kas gan arī bija viss points). Smieklīgums lielākoties slēpjas absurdā, kas ir gan situācijās (jau minēto A, B un C personifikācija un iedzīvināšana melodramatiskā asargabalā), gan sižetos (kas sākas bravūru un iluminācijām un pamazām saskumst un, murminot pie sevis, ielien atpakaļ būdā), gan izmantotajās metaforās (no absolūtās viduvējibas Džona Smita biogrāfijas: "Her mere presence made Smith feel as if he had swallowed a sunset"). Vienvārdsakot, patika. Vairums arī būtu īsti vietā kā standupi - vēlams ar pilnīgi nopietnu ģīmi. PM juta: B( pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
|