|
|
You are viewing the most recent 14 entries May 23rd, 201101:02 pm: Helēna Danmora - The Siege
Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti - viduvēja rakstnieka meitu - arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.
Protams, krievu uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr - vai varbūt tieši tāpēc - grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja "kas notiks" ir zināms, "kā notiks" ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.
PM nopūšas: BTags: atz_b, divās rindkopās, eiropa
May 5th, 201105:29 pm: Vladimirs Kaijaks - Visu rožu roze
 Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb - citējot anotāciju - par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu. Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie - groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā - izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji... PM iesēžas BTags: atz_b, divās rindkopās, latvija
April 28th, 201102:09 pm: Ērihs Fromms - The Art of Loving
 Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā. Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet. PM izmīl BTags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
April 27th, 201106:43 pm: Keita Foksa – Watching the English
 Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi. Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu. PM ieliek B Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
April 5th, 201108:27 pm: Annie Dillard - The Maytrees
 Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki. Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties... PM aizpeld līdz BTags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
March 7th, 201111:19 pm: Nora Ikstena - Dzīves stāsti
 Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar "Konstantinovu" un beidzās ar "Amor Fou" (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču "Dzīves stāsti" ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami - un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk - kā "Amariļļi", "Lakatiņš baltais", "Naģe" - tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām. Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem. PM ietrallina B( Pirmās divas rindkopas no 'Amariļļiem' )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
February 24th, 201108:51 pm: Paul Radin - The World of Primitive Man
 Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem. Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti. PM upurē B( divās rindkopās )Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
January 31st, 201110:29 am: Džeimss Gīrijs - I is an Other. The Secret Life of Metaphor and How It Shapes the Way We See the Wor
 (Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā. Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other") PM liek B( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
January 19th, 201105:47 pm: Grāmata divās rindkopās 13
 Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs. Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā... PM aprobežojas ar B( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
January 5th, 201104:52 pm: Grāmata divās rindkopās 11
 Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras "Zemdegas" un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens "piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija" lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi. Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (...NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet - pārmežģīņots, bet vēl citviet - samasturbēts, vispār būtu lieliski. PM neskauž B( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
December 18th, 201002:06 pm: Grāmata divās rindkopās 9
 Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju. Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie "Amerikas meklējumi". Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts - un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc PM ieliek B ( un pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
December 4th, 201011:17 am: Grāmata divās rindkopās 7
 Jauks, emocionāli piesātināts coming-of-age komikss ar dažām interesantām reliģiski filozofiskām spēlītēm. Nepaķēra mani tā, lai aktīvi iedziļinātos, bet pēcgarša dīvainā kārtā labāka par lasāmsajūtu, tā kā pieļauju, ka varētu vismaz pašķirstīt vēlreiz. No vienas puses, tur bija teju visas nepieciešamās laba stāsta sastāvdaļas - saistoši tēli, precīzi atlasītas situācijas, labi savīts stāstījums -, taču lasot tas ne uz brīdi nesalīmējās kopā. Varbūt tas tāpēc, ka sižetiskās un idejiskās lietas šķita atrautas, pēc idejas "notika tas-un-tas-ta, tad paliku viens un sāku Domāt". Vismaz piezemētības dēļ viņam lielākoties izdodas Domājot neizklausīties pēc loha, taču uz nerviem tas sakrīt vienalga. Tas tad ir galvenais iemesls, kas attur no pārlasīšanas domas. Vardarbīgas vēlmes pret bālo naratorzēnu man uzmācās jau pirmajā komiksa trešdaļā, un īpaši just viņam līdzi neizdevās arī turpinājumā. Bet atkal no pirmās puses - viss pārējais bija līmenī un neuzķertu domu un detaļu pārlasīšanai pietiktu. Tad varbūt arī rastos kaut kāda sakabe. Pagaidām narators rada drīzāk zooloģisku interesi, jo es esmu no pavisam citas planēta, bet viņa grāmatas pasaule mani ievilka tikai retos brīžos. Citiem būtu labāk, jo objektīvi iebildumi pret darbu īsti neceļas. PM redz B( pāris paneļi )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
November 18th, 201008:33 pm: Grāmata divās rindkopās 6
 Atturīgais noformējums ir īsti vietā, jo Līkoka pamatdarbs bija politiskā ekonomiki, bet humoristiski skeči - t.i., šai līdzīgas grāmatas - drīzāk hobijs. Stāstiņus būtībā var iedalīt trijās kategorijās: zinātniski nopietnā valodā aprakstīts pilnīgs bezsakars, parodijas - nu, un hiperbolizēts un situācijā ielikts kāds cilvēkos vai to darbības sfērā pamanīts absurds. Piemēram, tālaika skolas grāmatu paradums matemātikas teksta uzdevumos darbojošās personas apzīmēt ar A, B un C. Vai visziņi iluzionistu izrādēs. Tas, protams, neizklausās pēc kā tāda, kas liktu krist smieklos gar zemi un sist ar plaukstu pa ceļiem, grīdu un pieskrējušo palīgu sejām, taču šeit rezultāts pārspēj komponentu summu. Lielā mērā mana patika gan ir skaidrojama ar konkrētā humora veida tuvumu un bērnības patiku pret Līkoka uzvārdu un darbiem. Latviski ir iznākusi viņa skeču izlase "Izģērbtie džentlmeņi", un tur ir aptuveni puse no "Literary Lapses" satura. Desmitkārtēja joku pārlasīšana gan nebija tik aizraujoša kā varētu šķist, bet arī pārējie skeči lielākoties bija tai pašā līmenī. Un izrādījās, ka patika pret šāda veida humoru nav zudusi - paguvu jau sakrist uz nerviem draudzenei, mēģinot atstāstīt skeču par grāmatu atstāstītājiem (kas gan arī bija viss points). Smieklīgums lielākoties slēpjas absurdā, kas ir gan situācijās (jau minēto A, B un C personifikācija un iedzīvināšana melodramatiskā asargabalā), gan sižetos (kas sākas bravūru un iluminācijām un pamazām saskumst un, murminot pie sevis, ielien atpakaļ būdā), gan izmantotajās metaforās (no absolūtās viduvējibas Džona Smita biogrāfijas: "Her mere presence made Smith feel as if he had swallowed a sunset"). Vienvārdsakot, patika. Vairums arī būtu īsti vietā kā standupi - vēlams ar pilnīgi nopietnu ģīmi. PM juta: B( pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
October 25th, 201003:29 pm: Grāmata divās rindkopās 3
 Izlēmu pirms ķeršanās pie "Blankets" izraut cauri arī, šķiet, augustā iesākto Persepoli, jo nupat kā reiz arī sanāca otro reizi noskatīties filmu. Abas ir par autores dzīvi dzimtajā Irānā un traku sieviešu apsēstajā Austrijā pirms pārcelšanās uz Franciju. Lielās devas kari, revolūcijas, nelaimīgas mīlestības, joki, rokenrols, savādnieki un viss pārējais, kas padara dzīvi un stāstus par to interesantus. Kā izrādās, arī Teherānas augstdzimušie cilvēki raud, mēģinot izdzīvot un uzdzīvot valsts XX gs. beigu vēstures kūleņos. Par to arī viss stāsts. Piebilde filmu redzējušajiem: grāmatā nav daudz papildus ainu/joku, toties aizlāpīti vairums šķietamo stāstījuma caurumu un tas kopumā ir krietni dziļāks, tā kā izlasīt vienalga būs interesanti. Patiesībā man Persepole šķiet kārtējais pierādījums, ka atsevišķu atmiņas uzplaiksnījumu, ap noteiktu kodolu centrētu vinješu kaleidoskops ir viens no labākajiem autobiogrāfiskā stāsta veidošanas veidiem. Tas visnotaļ precīzi atbilst atmiņas īpatnībām un dod iespēju izstāstīt daudz vairāk pašpietiekamu stāstu, kas, savukārt, neļauj atslābt uzmanībai, tēlus atklāj daudzpusīgāk kā tas būtu iespējams vienotā naratīvā un pilnā mērā izmanto smadzeņu mīlestību pret stāstiem kā informācijas/pieredzes nodošanas rīku. Kā galvenais uzdevums tad paliek pietiekami daudz saistošu un jēgpilnu notikumu sagādāšana, to pārstrādāšana stāstos un iekšējas loģikas nodrošināšana kopējā naratīvā. Un šeit tas ir paveikts ja ne izcili, tad ļoti labi. Katra vinjete ir vienlaikus pastāvīga un saistīta ar visām pārējām, stāstījums un attēli liek just līdzi ne vien tēliem (vai arī autorei, ja runājam par viņai netīkamajiem personāžiem), bet arī Irānai un tās nesenās vēstures ārprātā ierautajiem cilvēkiem ārpus grāmatas lappusēm. Turklāt joku graudi ir izbārstīti teju vienlaidā ceļā cauri grāmatai, ļaujot nemanāmi iet un iet līdz vēlai naktij, tos uzknābājot. Pasauli kājām gaisā neapgriezīs, bet sirds lēkāšana un saistoši pavadītas divas-trīs stundas garantētas. PM vērtē: B( Pirmā lappuse no Mardžanes Satrapi komiksgrāmatas 'Persepolis' )Tags: atz_b, divās rindkopās, āzija
|