|
|
You are viewing the most recent 5 entries February 24th, 201108:44 pm: Banana Yoshimoto - Kitchen
 Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja. Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas. PM nokož C( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
December 6th, 201001:04 pm: Grāmata divās rindkopās 8
 Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt. Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas "par šo vajadzēs palasīt vairāk". Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet "1500 gadi 150 lappusēs" reti ir laba ideja. Tagad zināšu. "Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie - pēdējās pārdesmit" man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk. PM nojauš: C( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
October 25th, 201004:11 pm: Grāmata divās rindkopās 4
 Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. "Lielums" gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., "Tesā no d'Eberviliem". Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību - aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs - viņa aula (tb, ne asiņu) brālis - ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt. Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists - atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais "Un garāka par mūžu..." Alzo,pieejams lasīšanai šeitan.PM redz: A( pirmās divas rindkopas no Aitmatova 'Džamiļas' )Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
03:29 pm: Grāmata divās rindkopās 3
 Izlēmu pirms ķeršanās pie "Blankets" izraut cauri arī, šķiet, augustā iesākto Persepoli, jo nupat kā reiz arī sanāca otro reizi noskatīties filmu. Abas ir par autores dzīvi dzimtajā Irānā un traku sieviešu apsēstajā Austrijā pirms pārcelšanās uz Franciju. Lielās devas kari, revolūcijas, nelaimīgas mīlestības, joki, rokenrols, savādnieki un viss pārējais, kas padara dzīvi un stāstus par to interesantus. Kā izrādās, arī Teherānas augstdzimušie cilvēki raud, mēģinot izdzīvot un uzdzīvot valsts XX gs. beigu vēstures kūleņos. Par to arī viss stāsts. Piebilde filmu redzējušajiem: grāmatā nav daudz papildus ainu/joku, toties aizlāpīti vairums šķietamo stāstījuma caurumu un tas kopumā ir krietni dziļāks, tā kā izlasīt vienalga būs interesanti. Patiesībā man Persepole šķiet kārtējais pierādījums, ka atsevišķu atmiņas uzplaiksnījumu, ap noteiktu kodolu centrētu vinješu kaleidoskops ir viens no labākajiem autobiogrāfiskā stāsta veidošanas veidiem. Tas visnotaļ precīzi atbilst atmiņas īpatnībām un dod iespēju izstāstīt daudz vairāk pašpietiekamu stāstu, kas, savukārt, neļauj atslābt uzmanībai, tēlus atklāj daudzpusīgāk kā tas būtu iespējams vienotā naratīvā un pilnā mērā izmanto smadzeņu mīlestību pret stāstiem kā informācijas/pieredzes nodošanas rīku. Kā galvenais uzdevums tad paliek pietiekami daudz saistošu un jēgpilnu notikumu sagādāšana, to pārstrādāšana stāstos un iekšējas loģikas nodrošināšana kopējā naratīvā. Un šeit tas ir paveikts ja ne izcili, tad ļoti labi. Katra vinjete ir vienlaikus pastāvīga un saistīta ar visām pārējām, stāstījums un attēli liek just līdzi ne vien tēliem (vai arī autorei, ja runājam par viņai netīkamajiem personāžiem), bet arī Irānai un tās nesenās vēstures ārprātā ierautajiem cilvēkiem ārpus grāmatas lappusēm. Turklāt joku graudi ir izbārstīti teju vienlaidā ceļā cauri grāmatai, ļaujot nemanāmi iet un iet līdz vēlai naktij, tos uzknābājot. Pasauli kājām gaisā neapgriezīs, bet sirds lēkāšana un saistoši pavadītas divas-trīs stundas garantētas. PM vērtē: B( Pirmā lappuse no Mardžanes Satrapi komiksgrāmatas 'Persepolis' )Tags: atz_b, divās rindkopās, āzija
October 15th, 201011:31 pm: Grāmata divās rindkopās I
 Beidzot izlasīju puspasaules apjūsmoto turku Nobelista kaleidoskopisko magnumopusu. Virsslānī vēsturisks detektīvstāsts 16. gs. Stambulā ar atraidītu mīlnieku izmeklētāja lomā. Pēc neveiksmīgā romāna izklejojies pa pasauli, viņš atgriežas pie tēvoča - ilustrēšanas skolotāja -, kura meitā savulaik bija ieķēries, un atklāj, ka sultāns tam uzticējis sagatavot smalkiem zīmējumiem grāmatu, kas liktu ķeceriem eiropiešiem nomesties ceļos un atzīt viņa varu. Tēvocis to izlemj paveikt ar venēciešu špikošanu, kas izraisa pārmetumus zaimošanā (un garas sarunas par mākslas & stila dabu). Grāmatas izrotātājs tiem notic un tiek nogalināts. Tad nu viņš mēģina atrast slepkavu, kurš, kā drīz vien noskaidrojas, ir viens no trim galvenajiem grāmatas ilustrētājiem. Pa vidu ziepju opera ar māsīcas aplidošanu, vēl pāris slepkavības, Austrumu-Rietumu kultūru sadursme no turku skatupunkta un, jā, spriešana par mākslu, tās mērķiem un līdzekļiem. Ja tas ir pofig, tad droši vien grāmata ātri apniks, ja māksla (vārda plašākajā nozīmē) interesē, tad kaifs garantēts. Plus, tur ir nodaļas no sarkanās krāsas, līķa, suņa un citu parādību perspektīvas, so grāmata defoltā ir kruta (tb, tāds pats daudzo naratoru prijoms kā Folknera "As I Lay Dying"). Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Apbūra ne sliktāk par bērnībā lasītajām austrumu pasakām (lielā mērā zāles dūmu mākonim līdzīgās valodas dēļ), taču šeit bija plašāks, rietumnieciski reālistisks naratīvs, kā arī individuāls Lietu Skatījums un labirintiska, taču līdz pēdējam sīkumam izstrādāta struktūra, kas viss tomēr nav iespējams tautas daiļradē. Idejiski globāls gabals ar dziļi personisku stāstu apakšā. Kā jau katrai krutai grāmatai, lasot ir skaidrs, ka citā veidā/vidē to stāstu nemaz nebūtu bijis iespējams izstāstīt. Aizraujoša bija viscaur, taču pēdējās +/- simts lappuses atstāja vieglu vilšanās sajūtu, jo stāsts nenoapaļojās tik labi kā centās un atstāja mazliet samuģītāku iespaidu kā iepriekšejās 400+ lappusēm. Tomēr pašās beigās atkal sasmējos, kas ir liels pluss jebkurai grāmatai. Un uz mākslu (vārda plašākajā nozīmē) noteikti turpmāk skatīšos citādi. PM acīs: A( pirmās divas rindkopas no Orhana Pamuka - My Name Is Red )Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
|