: Zigmunds Skujiņš - Gulta ar zelta kāju. Leģendas par Vējagaliem
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
Vot, beidzot latviešu grāmata, kuru varu bez īpašām iebildēm ieteikt izlasīt gandrīz visiem. Spilgti tēli, divsimts leģendu katrai gaumei - no piedzīvojumu stāstiem līdz kara gabaliem, līdz romancēm, līdz psiholoģiskajam reālismam - minimālas nodevas sovjetismam, pa celi sitami joki un sirdi kausējoši attiecību līkumi. Kam mums arābu pasaku miljoni, ja tepat blakus ir tālbraucējs Noass, zvaigžņu apžilbinātais Indriķis, neizdevusies smalkmadāma Leontīne un memļaks Atis? Arī valodas vieglais, ironiskais smaids ir mums tuvāks. Un tur ir par zemi un laukiem. Un vispār.
Ok, ok, pazust hiperbolās arī nav labi. Kāda trešdaļa-puse tēlu un leģendu aizslīd tikpat kā nemanot, atsevišķos stāstus apvieno asinis nevis kopsižets, par kuru autors atceras tikai reizumis, bet apakšdomas ir samanāmas tikai ar ļoti apzinātu meklēšanu un filozofēšanu. Tak nozīme tam nav liela, jo visas 450 lappuses ir sasodīti interesantas pasaules piepildītas. Lasi tik un priecājies, pa reizēm nolasot kaut ko priekšā un ātri vien aizmirstot īsās pasūrošanās, ka te nu gan varēja labāk/īsak/garāk/gudrāk/vienkāršāk.
PM basta un A
Tags: atz_a, divās rindkopās, latvija
: Mario Vargass Ljosa - Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
Grāmata ir forša un interesanta, un izraujama ātri kā maza bļodiņa ar rozīnēm šokolādē, kas to padara par ideālu pludmales lasāmvielu. Pirmkārt, būs smieklīgi un izklaidējoši. Otrkārt, varēsi uzpūsties no domas, ka lasi dienvidamerikāņu Nobelistu, kas apkārtējo acīs tevi viennozīmīgi padarīs par Apollona un Einšteina krustojumu. Kaut patiesībā puse grāmatas ir seksuālas viendomības ar daudziem gailīšu apcerējumiem. Otra puse - farss par superapzinīgu militāristu Pantohu, kurš saņem uzdevumu izveidot prostitūtu rotu, lai remdētu karavīru seksuālo apetīti. Godprātīgi veiktais darbs, pievarot birokrātiju, ģimeni un uzpērkamos žīdmasonu medijus, to padara par vienu no svarīgākajām armijas sastāvdaļām, kuras uzdevumu veikšanai atvēlēti vairāki kuģi un lidaparāti. Un tā uz priekšu. Dienvidamerikas socreālisms, h.
Izlasīju pāris dienās, dažos uzrāvienos. Vienīgo šķobīšanos beigās izsauca kārtējais ziņojumu izmantojums stāsta virzīšanai. Formas absurdais pretstats saturam smīdināja pirmās reizes, bet pēdējās gribējās kaut ko straujāku, ar mazākiem oficiālās komunikācijas piedevu ūdeņiem. Kā, piemēram, pārsteidzoši viegli lasāmās pārklāto dialogu nodaļas, kas manām interneta diskusiju izstaipītajām smadzenēm bija tikpat kā minerālūdens. Peru sociālā satīra mani tomēr īpaši nekrata - citādi arī domātu citādi.
PM iesprauslā A
Tags: atz_a, damerika, divās rindkopās
December 27th, 2010
: Grāmata divās rindkopās 10
Izlasīju pirms kādas pusotras nedēļas, bet īsti lielākā skaidrībā par sakāmo neesmu nonācis. Skaidrs, ka meksikāņu megaprozista Fuentesa otrā grāmata ir īss coming-of-age romāniņš par mazliet pasistu meksikāņu zēnu ar pamatīgu (cilts)koku. Tā kā viņa paša vecāki to ir mazliet sabeiguši, šefību pār zēnu paņem tante ar vīru, padzenot zēna māti, bet tēvu nobāžot dzimtas mājas stūrī kā nekam nederīgu pajoliņu. Viņi zēnu grib audzināt par kārtīgu juristu un mantinieku, apmācot savos kristīgajos un mantiskajos tikumos u.t.t. - tik nelaime tāda, ka grāmatas lasošajam puikam to ārišķība un viņu lepnība rada riebumu un sacelšanās vēlmi. Tāpēc viņš draudzējas ar indiāņu puiku un iet tuksnesī sevi pātagot, nepamanot, ka arī pats kļūst ārišķīgs un lepnīgs.
Stāsts, jāsaka, parasts, lai neteiktu klišejisks, bet, pirmkārt, paņemts ne vienu, bet pāris līmeņus augstāk/dziļāk, un, otrkārt, Fuentesu ne mazāk par bālo zēnu interesē arī morāli masturbējošā deģenerātu apkārtne. Un tā tiek nevis dēmonizēta (ok, tikai mazliet), bet izpētīta un izsāpēta līdz kaulam par spīti mazajam (148 lpp) apjomam. Tas grāmatai pat nāk par labu, jo neviens vārds nav izšķiests velti, ikviens teikums un tēls sasaucas ar visu pārējo grāmatu, kas to padara līdzīgāku filigrāni izstrādātam garstāstam, ne daudz vaļīgākajam romānu plauktiņam. Un tad vēl viss idejiskais slānis par kristietisma fīčām un Meksikas garīgo izkurtēšanu, par ko man zināšanu nav tik daudz, lai tagad ar tām palepotos. Vienvārdsakot, aizrāva, saviļņoja, apbūra un papleta smadzenes. Vismaz pēdējās 100+ lappuses, jo pirmajās 30 ir pamatīgi iztirzāta dzimtas vēsture, ko iespējams izturēt tikai ar grūtībām un krietnu saņemšanos. Otrajā lasīšanas reizē būtu citādi, bet pirmajā tas viss meiko minimālu sensu un pamatīgi garlaiko.
PM ieliek A
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_a, divās rindkopās, zamerika
Izlasīju pirms kādas pusotras nedēļas, bet īsti lielākā skaidrībā par sakāmo neesmu nonācis. Skaidrs, ka meksikāņu megaprozista Fuentesa otrā grāmata ir īss coming-of-age romāniņš par mazliet pasistu meksikāņu zēnu ar pamatīgu (cilts)koku. Tā kā viņa paša vecāki to ir mazliet sabeiguši, šefību pār zēnu paņem tante ar vīru, padzenot zēna māti, bet tēvu nobāžot dzimtas mājas stūrī kā nekam nederīgu pajoliņu. Viņi zēnu grib audzināt par kārtīgu juristu un mantinieku, apmācot savos kristīgajos un mantiskajos tikumos u.t.t. - tik nelaime tāda, ka grāmatas lasošajam puikam to ārišķība un viņu lepnība rada riebumu un sacelšanās vēlmi. Tāpēc viņš draudzējas ar indiāņu puiku un iet tuksnesī sevi pātagot, nepamanot, ka arī pats kļūst ārišķīgs un lepnīgs.
Stāsts, jāsaka, parasts, lai neteiktu klišejisks, bet, pirmkārt, paņemts ne vienu, bet pāris līmeņus augstāk/dziļāk, un, otrkārt, Fuentesu ne mazāk par bālo zēnu interesē arī morāli masturbējošā deģenerātu apkārtne. Un tā tiek nevis dēmonizēta (ok, tikai mazliet), bet izpētīta un izsāpēta līdz kaulam par spīti mazajam (148 lpp) apjomam. Tas grāmatai pat nāk par labu, jo neviens vārds nav izšķiests velti, ikviens teikums un tēls sasaucas ar visu pārējo grāmatu, kas to padara līdzīgāku filigrāni izstrādātam garstāstam, ne daudz vaļīgākajam romānu plauktiņam. Un tad vēl viss idejiskais slānis par kristietisma fīčām un Meksikas garīgo izkurtēšanu, par ko man zināšanu nav tik daudz, lai tagad ar tām palepotos. Vienvārdsakot, aizrāva, saviļņoja, apbūra un papleta smadzenes. Vismaz pēdējās 100+ lappuses, jo pirmajās 30 ir pamatīgi iztirzāta dzimtas vēsture, ko iespējams izturēt tikai ar grūtībām un krietnu saņemšanos. Otrajā lasīšanas reizē būtu citādi, bet pirmajā tas viss meiko minimālu sensu un pamatīgi garlaiko.
PM ieliek A
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_a, divās rindkopās, zamerika
October 25th, 2010
: Grāmata divās rindkopās 4
Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. "Lielums" gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., "Tesā no d'Eberviliem". Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību - aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs - viņa aula (tb, ne asiņu) brālis - ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.
Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists - atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais "Un garāka par mūžu..."
Alzo,pieejams lasīšanai šeitan.
PM redz: A
( pirmās divas rindkopas no Aitmatova 'Džamiļas' )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. "Lielums" gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., "Tesā no d'Eberviliem". Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību - aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs - viņa aula (tb, ne asiņu) brālis - ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.
Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists - atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais "Un garāka par mūžu..."
Alzo,pieejams lasīšanai šeitan.
PM redz: A
( pirmās divas rindkopas no Aitmatova 'Džamiļas' )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
October 15th, 2010
: Grāmata divās rindkopās I
Beidzot izlasīju puspasaules apjūsmoto turku Nobelista kaleidoskopisko magnumopusu. Virsslānī vēsturisks detektīvstāsts 16. gs. Stambulā ar atraidītu mīlnieku izmeklētāja lomā. Pēc neveiksmīgā romāna izklejojies pa pasauli, viņš atgriežas pie tēvoča - ilustrēšanas skolotāja -, kura meitā savulaik bija ieķēries, un atklāj, ka sultāns tam uzticējis sagatavot smalkiem zīmējumiem grāmatu, kas liktu ķeceriem eiropiešiem nomesties ceļos un atzīt viņa varu. Tēvocis to izlemj paveikt ar venēciešu špikošanu, kas izraisa pārmetumus zaimošanā (un garas sarunas par mākslas & stila dabu). Grāmatas izrotātājs tiem notic un tiek nogalināts. Tad nu viņš mēģina atrast slepkavu, kurš, kā drīz vien noskaidrojas, ir viens no trim galvenajiem grāmatas ilustrētājiem. Pa vidu ziepju opera ar māsīcas aplidošanu, vēl pāris slepkavības, Austrumu-Rietumu kultūru sadursme no turku skatupunkta un, jā, spriešana par mākslu, tās mērķiem un līdzekļiem. Ja tas ir pofig, tad droši vien grāmata ātri apniks, ja māksla (vārda plašākajā nozīmē) interesē, tad kaifs garantēts. Plus, tur ir nodaļas no sarkanās krāsas, līķa, suņa un citu parādību perspektīvas, so grāmata defoltā ir kruta (tb, tāds pats daudzo naratoru prijoms kā Folknera "As I Lay Dying").
Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Apbūra ne sliktāk par bērnībā lasītajām austrumu pasakām (lielā mērā zāles dūmu mākonim līdzīgās valodas dēļ), taču šeit bija plašāks, rietumnieciski reālistisks naratīvs, kā arī individuāls Lietu Skatījums un labirintiska, taču līdz pēdējam sīkumam izstrādāta struktūra, kas viss tomēr nav iespējams tautas daiļradē. Idejiski globāls gabals ar dziļi personisku stāstu apakšā. Kā jau katrai krutai grāmatai, lasot ir skaidrs, ka citā veidā/vidē to stāstu nemaz nebūtu bijis iespējams izstāstīt. Aizraujoša bija viscaur, taču pēdējās +/- simts lappuses atstāja vieglu vilšanās sajūtu, jo stāsts nenoapaļojās tik labi kā centās un atstāja mazliet samuģītāku iespaidu kā iepriekšejās 400+ lappusēm. Tomēr pašās beigās atkal sasmējos, kas ir liels pluss jebkurai grāmatai. Un uz mākslu (vārda plašākajā nozīmē) noteikti turpmāk skatīšos citādi.
PM acīs: A
( pirmās divas rindkopas no Orhana Pamuka - My Name Is Red )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
Beidzot izlasīju puspasaules apjūsmoto turku Nobelista kaleidoskopisko magnumopusu. Virsslānī vēsturisks detektīvstāsts 16. gs. Stambulā ar atraidītu mīlnieku izmeklētāja lomā. Pēc neveiksmīgā romāna izklejojies pa pasauli, viņš atgriežas pie tēvoča - ilustrēšanas skolotāja -, kura meitā savulaik bija ieķēries, un atklāj, ka sultāns tam uzticējis sagatavot smalkiem zīmējumiem grāmatu, kas liktu ķeceriem eiropiešiem nomesties ceļos un atzīt viņa varu. Tēvocis to izlemj paveikt ar venēciešu špikošanu, kas izraisa pārmetumus zaimošanā (un garas sarunas par mākslas & stila dabu). Grāmatas izrotātājs tiem notic un tiek nogalināts. Tad nu viņš mēģina atrast slepkavu, kurš, kā drīz vien noskaidrojas, ir viens no trim galvenajiem grāmatas ilustrētājiem. Pa vidu ziepju opera ar māsīcas aplidošanu, vēl pāris slepkavības, Austrumu-Rietumu kultūru sadursme no turku skatupunkta un, jā, spriešana par mākslu, tās mērķiem un līdzekļiem. Ja tas ir pofig, tad droši vien grāmata ātri apniks, ja māksla (vārda plašākajā nozīmē) interesē, tad kaifs garantēts. Plus, tur ir nodaļas no sarkanās krāsas, līķa, suņa un citu parādību perspektīvas, so grāmata defoltā ir kruta (tb, tāds pats daudzo naratoru prijoms kā Folknera "As I Lay Dying").
Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Apbūra ne sliktāk par bērnībā lasītajām austrumu pasakām (lielā mērā zāles dūmu mākonim līdzīgās valodas dēļ), taču šeit bija plašāks, rietumnieciski reālistisks naratīvs, kā arī individuāls Lietu Skatījums un labirintiska, taču līdz pēdējam sīkumam izstrādāta struktūra, kas viss tomēr nav iespējams tautas daiļradē. Idejiski globāls gabals ar dziļi personisku stāstu apakšā. Kā jau katrai krutai grāmatai, lasot ir skaidrs, ka citā veidā/vidē to stāstu nemaz nebūtu bijis iespējams izstāstīt. Aizraujoša bija viscaur, taču pēdējās +/- simts lappuses atstāja vieglu vilšanās sajūtu, jo stāsts nenoapaļojās tik labi kā centās un atstāja mazliet samuģītāku iespaidu kā iepriekšejās 400+ lappusēm. Tomēr pašās beigās atkal sasmējos, kas ir liels pluss jebkurai grāmatai. Un uz mākslu (vārda plašākajā nozīmē) noteikti turpmāk skatīšos citādi.
PM acīs: A
( pirmās divas rindkopas no Orhana Pamuka - My Name Is Red )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija