Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā.
Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet.
PM izmīl B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
morāli novecojis - man ir aizdomas, ka "morāli" novecot nevar.. plaši lietots izteiciens, tieši pārcelts no boļševiku leksikas (šķiet).
(Reply to this) (Thread)
|
tā patiešām varētu būt - paldies par atgādinājumu, ka defoltās frāzes pārāk bieži slēpj zemūdens akmeņus (!)
(Reply to this) (Parent)