te

peacemaker @ 06:15 pm: Čaks Klostermans - IV


Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.

Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".