|
|
You are viewing 20 entries, 20 into the past May 5th, 201105:29 pm: Vladimirs Kaijaks - Visu rožu roze
 Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb - citējot anotāciju - par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu. Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie - groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā - izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji... PM iesēžas BTags: atz_b, divās rindkopās, latvija
April 28th, 201102:09 pm: Ērihs Fromms - The Art of Loving
 Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā. Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet. PM izmīl BTags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
01:46 pm: Pauls Bankovskis - Sekreti
 Ok, tagad Bankovski vairs ilgi nelasīšu. Sekreti ir itin jauks un kolorīts romāns bez īpašiem grēkiem un sasniegumiem, taču manās acīs tas viņu nereabilitē pēc "Drēbes jeb Ādama tērps" - jeb haltūras, kas man laupīja Bankovsknevainību. Biju dzirdējis labas lietas par Sekretiem, tāpēc to atrašana draudzenes vecāku plauktos pamudināja saņemties un dot viņam otro iespēju apliecināt savu slavu kā nu jau vidējās paaudzes topa rakstniekam. Iespējas došanu nenožēloju, taču ekperimentu turpināšanai jēgu neredzu. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad īpašās formas meklējumi, manuprāt, nav attaisnojušies. Var gan saprast arī autoru: romānā ieslēptie stāsti lielākoties ir patiešām aizraujoši, turklāt paaudžu sāgas formāts ļauj grāmatu pacelt kādu līmeni augstāk, viegli (par ko paldies) norādot uz vecticībnieku kultūras izšķīšanu un tajā paslēptajiem dārgumiem. Tomēr trīcelīgā reivera maniere pārlekt paaudzes katrā otrajā rindkopā (turklāt nenogruntējot ainas ar pietiekami atpazīstamiem enkuriem) prasa tik lielus koncentrācijas un atmiņu resursus, ka pēc noorientēšanās laikā vairs nepaliek spēka ieiešanai/emocionālajai līdzjušanai jaunajā stāstā, kurš nākamajā rindkopā vienalga atkal tiks pārtraukts. Tāpēc ātri vien uznāk pofigisms – vēl jo vairāk tāpēc, ka morāles vārdā (subjektīvi) interesantākais ministāsts – mistiskais brāļu greizsirdības eposs – tiek nobīdīts maliņā par labu kolhoznieku romances pelēcīgajam melodramatismam. PM nopūšas CTags: atz_c, divās rindkopās, latvija
April 27th, 201106:43 pm: Keita Foksa – Watching the English
 Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi. Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu. PM ieliek B Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
April 5th, 201109:25 pm: Oļegs Pavlovs - Степная книга
 Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties - varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta. Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts "Nebeidzamā stepe", kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis - arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām - lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas - bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā PM iztiks ar CTags: atz_c, divās rindkopās, krievija
08:57 pm: Bils Braisons - The Lost Continent: Travels in Small-Town America
 Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..." Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot. PM iebrauc CTags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
08:27 pm: Annie Dillard - The Maytrees
 Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki. Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties... PM aizpeld līdz BTags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
March 10th, 201111:45 pm: Marģers Zariņš - Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata
 Atzīmi šoreiz nelikšu vienkārša iemesla dēļ: vismaz puse Marģera nolūku un iedomu man noteikti gājušas secen. Par to pārliecinājos, jau pēc lasīšanas pašķirstot īstā Mārlova Fausta. Nezgan, cik no daudzajām atsaucēm ir kas vairāk par vienkāršu dekorāciju vai sīku diodi kopējā jēgas gaismā, un vai tāda tur maz ir rodama. Pēc pirmās izlasīšanas redzu vien tūkstoš spuldzīšu, kas rada tikpat lielu (ne)kārtību kā jebkuras pilsētas ugunis. Tēli uzrodas un aiziet pēc autora pieprasījuma, arī viņam pašam reiz pajokojot par deus-exu, kas gan to nepadara mazāk kleinu. Tāpēč sižetā laime man te nebija meklējama, jo tas drīzāk izskatījās no drāts puņķu sugas - kaut ar vairākiem dikti jaukiem izgājieniem (un varonīgā krievu pilota nokrišanu no debesīm beigās). Jā, protams, labi gribot, daili var atrast arī tur, taču tā lielā mērā būtu sevis mānīšana, tvarstot jēgu tukšumā un skaistumu pūtītēs - kā jau iemīloties, galu galā. Taču arī grāmatas izdaudzinātā valoda man biežāk griezās zobos nekā masēja smadzeņu baudas centrus. Tiesa, lappusēm ritot, līdzsvars pamazām pārvirzījās uz labo galu - daļēji pieraduma pēc, daļēji autora (paldies!) uzliktajiem grožiem vecvārdu/vietvārdu/barbarismu dāsnajā bārstījumā katrā teikumā. Tam visam bija jaušams arī jēdzienisks mērķis, parodējot un izņirdzot laikus un cilvēkus u.t.t., u.tjpr., taču šai gadījumā Marģera galvenais panākums bija lasītāja nokausēšana. Bija gan arī no nekurienes izpeldošas aliterācijas un atskaņošanās, kas reizēm dzemdēja smaidu sejā, taču kopumā spēlēšanās man bija krietni par daudz - tas ir kā saņemt piedrāztu sīrupa kannu nāsī gribētās konfektes vietā. Pārāk smagnējas un uzspēlētas manām ausīm beigu beigās izrādījās tās nemitīgās rotaļas. Līdz galam mani tomēr aizvilka nenoliedzami foršie tēli un grāmatas vēriens, plašais laika zīmējums, kā teiktu literatūras skolotāji. "Līdzi māksliniekam cauri laikiem" tomēr ir jauks piedzīvojums, pat ja ausī pastāvīgi runājošais līdzbraucējs tev jau sākumā neko daudz neiejūsmina. Mazohisms un vēlme beidzot sasmieties ar autoru mani gan ar laiku varētu iedzīt otrajā lasījumā. ( Pirmās divas rindkopas )Tags: divās rindkopās, latvija
March 7th, 201111:19 pm: Nora Ikstena - Dzīves stāsti
 Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar "Konstantinovu" un beidzās ar "Amor Fou" (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču "Dzīves stāsti" ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami - un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk - kā "Amariļļi", "Lakatiņš baltais", "Naģe" - tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām. Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem. PM ietrallina B( Pirmās divas rindkopas no 'Amariļļiem' )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
February 24th, 201108:51 pm: Paul Radin - The World of Primitive Man
 Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par "primitīvo" cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem. Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: "cildenajiem mežoņiem", taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā - kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties - pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam - tai tomēr ir pagrūti. PM upurē B( divās rindkopās )Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
08:44 pm: Banana Yoshimoto - Kitchen
 Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ - liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, - uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli - nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja. Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra "un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā", kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi - patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk - dziļāk, spēcīgāk - aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas. PM nokož C( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
January 31st, 201108:45 pm: Jānis Ezeriņš - Noveļu izlase
 Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot "neatkarīgās" Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, - kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū. Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, "Iegātnīša". Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē... nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt "Iegātnīša" ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) - un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita "Cilvēks mārkā" gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem. PM pietiek ar C( Pirmās divas rindkopas no 'Iegātnīšas' )Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
10:29 am: Džeimss Gīrijs - I is an Other. The Secret Life of Metaphor and How It Shapes the Way We See the Wor
 (Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā. Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other") PM liek B( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
January 19th, 201105:47 pm: Grāmata divās rindkopās 13
 Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs. Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā... PM aprobežojas ar B( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
January 17th, 201110:51 am: Grāmata divās rindkopās 12
 Labā ziņa: grāmata ir lasāma un interesanta. Tēvs izlasīja vienā bezmiega naktī, es - divās dienās, un par patērēto laiku nav nožēlas. Valoda nemežģī smadzenes, notikumi aizraujoši, bet atkāpes un joki - lielākoties smieklīgi. Protams, tas viss ir naga dziļumā, bet arī vienkārša hohma pa laikam ir forša. Drīzāk acīs grauž pārcenšanās. Ne tik daudz citās recenzijās nopaļātā kriminālintriga - grāmatai bija vajadzīgs kāds centrs, ap ko visam rotēt, lai tas nebūtu vienkārši ievākots blogs - cik paša astes cilāšana. Pat ja mūsu domas dažās lietās sakrīt, klišejiskas metaforas un banāli banāni nav tas labākais veids to paušanai. Šī nu ir viena no tām grāmatām, kurās pat prasījās ar galveno sižetu/tēmu nesaistīti krikumi, lai būtu vieta vēl kādiem absurdiem tēliem un situācijām, kur naratoram iekulties. Savā būtībā "Stroika" ir saromānota ceļojuma grāmata, un tādās mani parasti ievelk kultūru sadursmes pārpratumi un jokaini cilvēki, kuriem ir paradums dadziski pieķerties ceļotājiem. Lasu to ne tāpēc, lai uzzinātu, kā tēls izkulsies no situācijas/pārvarēs konfliktu (kaut fonā kas tāds par ļaunu, protams, nenāk), bet gan vēlmē pēc jaunām un neparastām situācijām. Tas šeit jo sevišķi pietrūka arī tāpēc, ka Lācīša valoda izklaidē pati par sevi, turklāt viņam ir ķēriens uz feiniem atsevišķu notikumu aprakstiem. Citas lietas gan pieklibo, tāpēc nākamo grāmatu (ja tāda būs) diez vai lasīšu. Tāpēc arī tāda atzīme, jo plusus likt pie burtiem negribas. Bet ja tādi apraksti interesē, un mārtkõre par savu darbu sen neko nav iemuārojis - visnotaļ neslikts aizvietotājs. PM ievelk: C( pirmās divas rindkopas )Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
January 5th, 201104:52 pm: Grāmata divās rindkopās 11
 Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras "Zemdegas" un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens "piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija" lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi. Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (...NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet - pārmežģīņots, bet vēl citviet - samasturbēts, vispār būtu lieliski. PM neskauž B( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
December 27th, 201011:55 am: Grāmata divās rindkopās 10
 Izlasīju pirms kādas pusotras nedēļas, bet īsti lielākā skaidrībā par sakāmo neesmu nonācis. Skaidrs, ka meksikāņu megaprozista Fuentesa otrā grāmata ir īss coming-of-age romāniņš par mazliet pasistu meksikāņu zēnu ar pamatīgu (cilts)koku. Tā kā viņa paša vecāki to ir mazliet sabeiguši, šefību pār zēnu paņem tante ar vīru, padzenot zēna māti, bet tēvu nobāžot dzimtas mājas stūrī kā nekam nederīgu pajoliņu. Viņi zēnu grib audzināt par kārtīgu juristu un mantinieku, apmācot savos kristīgajos un mantiskajos tikumos u.t.t. - tik nelaime tāda, ka grāmatas lasošajam puikam to ārišķība un viņu lepnība rada riebumu un sacelšanās vēlmi. Tāpēc viņš draudzējas ar indiāņu puiku un iet tuksnesī sevi pātagot, nepamanot, ka arī pats kļūst ārišķīgs un lepnīgs. Stāsts, jāsaka, parasts, lai neteiktu klišejisks, bet, pirmkārt, paņemts ne vienu, bet pāris līmeņus augstāk/dziļāk, un, otrkārt, Fuentesu ne mazāk par bālo zēnu interesē arī morāli masturbējošā deģenerātu apkārtne. Un tā tiek nevis dēmonizēta (ok, tikai mazliet), bet izpētīta un izsāpēta līdz kaulam par spīti mazajam (148 lpp) apjomam. Tas grāmatai pat nāk par labu, jo neviens vārds nav izšķiests velti, ikviens teikums un tēls sasaucas ar visu pārējo grāmatu, kas to padara līdzīgāku filigrāni izstrādātam garstāstam, ne daudz vaļīgākajam romānu plauktiņam. Un tad vēl viss idejiskais slānis par kristietisma fīčām un Meksikas garīgo izkurtēšanu, par ko man zināšanu nav tik daudz, lai tagad ar tām palepotos. Vienvārdsakot, aizrāva, saviļņoja, apbūra un papleta smadzenes. Vismaz pēdējās 100+ lappuses, jo pirmajās 30 ir pamatīgi iztirzāta dzimtas vēsture, ko iespējams izturēt tikai ar grūtībām un krietnu saņemšanos. Otrajā lasīšanas reizē būtu citādi, bet pirmajā tas viss meiko minimālu sensu un pamatīgi garlaiko. PM ieliek A( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_a, divās rindkopās, zamerika
December 18th, 201002:06 pm: Grāmata divās rindkopās 9
 Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju. Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie "Amerikas meklējumi". Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts - un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc PM ieliek B ( un pirmās divas rindkopas )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
December 6th, 201001:04 pm: Grāmata divās rindkopās 8
 Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt. Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas "par šo vajadzēs palasīt vairāk". Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet "1500 gadi 150 lappusēs" reti ir laba ideja. Tagad zināšu. "Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie - pēdējās pārdesmit" man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk. PM nojauš: C( Pirmās divas rindkopas )Tags: atz_c, divās rindkopās, āzija
December 4th, 201011:17 am: Grāmata divās rindkopās 7
 Jauks, emocionāli piesātināts coming-of-age komikss ar dažām interesantām reliģiski filozofiskām spēlītēm. Nepaķēra mani tā, lai aktīvi iedziļinātos, bet pēcgarša dīvainā kārtā labāka par lasāmsajūtu, tā kā pieļauju, ka varētu vismaz pašķirstīt vēlreiz. No vienas puses, tur bija teju visas nepieciešamās laba stāsta sastāvdaļas - saistoši tēli, precīzi atlasītas situācijas, labi savīts stāstījums -, taču lasot tas ne uz brīdi nesalīmējās kopā. Varbūt tas tāpēc, ka sižetiskās un idejiskās lietas šķita atrautas, pēc idejas "notika tas-un-tas-ta, tad paliku viens un sāku Domāt". Vismaz piezemētības dēļ viņam lielākoties izdodas Domājot neizklausīties pēc loha, taču uz nerviem tas sakrīt vienalga. Tas tad ir galvenais iemesls, kas attur no pārlasīšanas domas. Vardarbīgas vēlmes pret bālo naratorzēnu man uzmācās jau pirmajā komiksa trešdaļā, un īpaši just viņam līdzi neizdevās arī turpinājumā. Bet atkal no pirmās puses - viss pārējais bija līmenī un neuzķertu domu un detaļu pārlasīšanai pietiktu. Tad varbūt arī rastos kaut kāda sakabe. Pagaidām narators rada drīzāk zooloģisku interesi, jo es esmu no pavisam citas planēta, bet viņa grāmatas pasaule mani ievilka tikai retos brīžos. Citiem būtu labāk, jo objektīvi iebildumi pret darbu īsti neceļas. PM redz B( pāris paneļi )Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
|