te

peacemaker @ 11:45 pm: Marģers Zariņš - Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata

Atzīmi šoreiz nelikšu vienkārša iemesla dēļ: vismaz puse Marģera nolūku un iedomu man noteikti gājušas secen. Par to pārliecinājos, jau pēc lasīšanas pašķirstot īstā Mārlova Fausta. Nezgan, cik no daudzajām atsaucēm ir kas vairāk par vienkāršu dekorāciju vai sīku diodi kopējā jēgas gaismā, un vai tāda tur maz ir rodama. Pēc pirmās izlasīšanas redzu vien tūkstoš spuldzīšu, kas rada tikpat lielu (ne)kārtību kā jebkuras pilsētas ugunis. Tēli uzrodas un aiziet pēc autora pieprasījuma, arī viņam pašam reiz pajokojot par deus-exu, kas gan to nepadara mazāk kleinu. Tāpēč sižetā laime man te nebija meklējama, jo tas drīzāk izskatījās no drāts puņķu sugas - kaut ar vairākiem dikti jaukiem izgājieniem (un varonīgā krievu pilota nokrišanu no debesīm beigās). Jā, protams, labi gribot, daili var atrast arī tur, taču tā lielā mērā būtu sevis mānīšana, tvarstot jēgu tukšumā un skaistumu pūtītēs - kā jau iemīloties, galu galā.

Taču arī grāmatas izdaudzinātā valoda man biežāk griezās zobos nekā masēja smadzeņu baudas centrus. Tiesa, lappusēm ritot, līdzsvars pamazām pārvirzījās uz labo galu - daļēji pieraduma pēc, daļēji autora (paldies!) uzliktajiem grožiem vecvārdu/vietvārdu/barbarismu dāsnajā bārstījumā katrā teikumā. Tam visam bija jaušams arī jēdzienisks mērķis, parodējot un izņirdzot laikus un cilvēkus u.t.t., u.tjpr., taču šai gadījumā Marģera galvenais panākums bija lasītāja nokausēšana. Bija gan arī no nekurienes izpeldošas aliterācijas un atskaņošanās, kas reizēm dzemdēja smaidu sejā, taču kopumā spēlēšanās man bija krietni par daudz - tas ir kā saņemt piedrāztu sīrupa kannu nāsī gribētās konfektes vietā. Pārāk smagnējas un uzspēlētas manām ausīm beigu beigās izrādījās tās nemitīgās rotaļas. Līdz galam mani tomēr aizvilka nenoliedzami foršie tēli un grāmatas vēriens, plašais laika zīmējums, kā teiktu literatūras skolotāji. "Līdzi māksliniekam cauri laikiem" tomēr ir jauks piedzīvojums, pat ja ausī pastāvīgi runājošais līdzbraucējs tev jau sākumā neko daudz neiejūsmina. Mazohisms un vēlme beidzot sasmieties ar autoru mani gan ar laiku varētu iedzīt otrajā lasījumā.

Maģistrs Jānis Vridriķis Trampedahs, cand. pharm., godājamais un saprātīgais Cēsu aptieķeris, būdams izsmalcināts rīma, Jelgavā pie Ķimeļa un Pīpera 1880. gadā bija licis driķēt savu ievērojamo literāro darbu - P. P. P. - pārlaboto un papildināto pavārgrāmatu latviešu mēlē. Tā kā nu jau gadi pagājuši un šādi tādi jauni ēdieni, kā arī dzērieni un vispārīgi jaunas būšanas un ēšanas, kā arī saukumi un dzeramvārdi klāt nākuši, tad es, atzīdams, ka Jānis Vridriķis Trampedahs ir ne mazums prātīgu domu savā P.P.P. izteicis un visu to itin jaukā valodā un pušķotā stilā ietērpis, kā arī pievienojis grāmatai daudz īstenu pamācību pie galdu klāšanas, cienastiem, gudrus veselības padomus un dažnedažādus cepamus un vāramus rīkus rādījis, - esmu pūlējies to neatmest, it īpaši noraugus, kur teikts par gozātas vēršgaļas, ingbera skostiņu zupas, iesmā cepta kapūņa uzrikti ar vārītām briedenēm nēgelkeņu mērcē un citu - tagad aizmirstu blāzkošķenu jeb piepūsto, jeb bezē košķenu pagatavošanu no sešu līdz septiņu klapētu pautu baltumiem. Maz būs vairs to, kas zinās, kā gatavojams teļa ķīlis ar kastaņām, kā taisāms varsis jeb vilselis, jeb pildeklis no teļa īkstīm, kāda garda raguje iznāk no ceptiem dūviņiem, teļa piena, ķēvju pupiem un ēršķukiem vīna mērcē ar vēdera speķi gozātiem.

No sevis šo to jaunu varēšu sacīt par ēdamistabas iekārtām un sienu bildēm jeb natūrmortiem, tāfelmūziku, porcelānu, kā arī nodaļā par dzimumdzīvi un ādas kopšanu, ieteikt zāles pret kārpām un sarkaniem deguniem. Lai būtu jaukāka lasīšana, tad esmu to visu uz mākslīgu vīzi ar sarunāšanos sarp Jāni Vridriķi, mani pašu un vēl dažu citu ievērojamu vīru aunajā grāmatā licis, arīdzan mīlestības asaras un priekus aprakstījis, vēl šausmīgus notikumus, gandrīz neticamas, pārdabiskas lietas un pāšās beigās aptiekāra bēdīgu galu.