Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..."
Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot.
PM iebrauc C
Tags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Dievinu Braisonu. Vienmēr uzlabo omu, kaut ko iemāca, un man kā Amerikas fanam, dod kaut mazdrusciņas Tās kultūras izjūtas.
Londonas apgaitas aprakstam arī pievienojos - tikai takas man citas.
Londonas apgaitas aprakstam arī pievienojos - tikai takas man citas.
(Reply to this) (Thread)
|
Tagad darbā lielākoties lasu tieši viņu - maziem kampieniem ideāli, un citas grāmatas arī vairāk pa dūšai.
Pa kuru Londonas daļu tu dzīvojies?
Pa kuru Londonas daļu tu dzīvojies?
Kā vakar nospriedu - vietējā Hārlema. :D
Jebšu Haknija. Kad draugi prasa, kā man iet, atbildu - viss, normāli, aiz loga dzenājas policija, mellie riesto.. :D
Jebšu Haknija. Kad draugi prasa, kā man iet, atbildu - viss, normāli, aiz loga dzenājas policija, mellie riesto.. :D
|
Sākumā mēs dzīvojām Shepherd's Bush. Bija interesanti, bet kad pēdēja dienā ielai pretējā pusē aizturēja narkodīleri, sapratām, ka pārcelšanās patiešām par ļaunu nenāks :) Tagad Tvikenhemā, kas ir visnotaļ mierīga un smuka vieta.
(Reply to this) (Parent)
pusapbrīnas pilns komentārs par šo postu! :)
es, savukārt, atklāju audio grāmatas priekšrocību. it sevišķi tādas, kurai ne obligāti ir jāseko par 100%. arī ejot var lasīt!
es, savukārt, atklāju audio grāmatas priekšrocību. it sevišķi tādas, kurai ne obligāti ir jāseko par 100%. arī ejot var lasīt!
(Reply to this) (Thread)
|
Eh, man ejot nekādi nesanāk pietiekami koncentrēties, lai stāstījumā izsekotu vairāk kā diviem teikumiem...
(Reply to this) (Parent)