: T. S. Eliots - Four Quartets
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja
Prāta mūzika no paša sākuma ("Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.") viscaur dzejolim ("The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment") līdz pat beigām ("We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time."). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.
Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ( ļaut runāt dzejolim pašam. )
Tags: divās rindkopās, dzeja