peacemaker @ : Entonijs Storrs - Feet of Clay: A Study of Gurus
Skaidrs, ka no guru labāk piesargāties. Viņš, protams, var izrādīties gudrs un sirdsskaidrs (kaut mazliet apmāts) cilvēks, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi, taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora - psihiatra Storra - darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti šķiet loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.
Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: "Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes."
Skaidrs, ka no guru labāk piesargāties. Viņš, protams, var izrādīties gudrs un sirdsskaidrs (kaut mazliet apmāts) cilvēks, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi, taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora - psihiatra Storra - darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti šķiet loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.
Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: "Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes."