Džons Ronsons ir tāds kā rakstošās pētnieciskās žurnālistikas Luijs Terū: labdabīgs gīks, kurš viegli iedraudzējas pat ar lielākajiem frīkiem, par kuriem viņa interese pieaug proporcionāli cilvēku frīkainumam. Pirmā grāmatā bija par sazvērestības teorijām, jaunākā - par psihopātiju, bet šajā (viņa otrajā) pētīti ASV armijas un slepeno dienestu mēģinājumi iznīcināt ienaidniekus AR PRĀTA SPĒKU. Pa vidu iepīti arī pustraki ģenerāļi, LSD, atriebību meklējoši bāreņi, Abū Graiba un miljons citu lietu. Vienojošais pavediens teorētiski ir Pirmais Zemes Bataljons un tā manifests, taču autoram tas regulāri izslīd no rokām, aizmaldoties citos labirinta stūros, līdz grāmatu lasošā Helēna ir pamirusi no apjukuma. Tēli parādās un pazūd un tad pēc simts lappusēm atkal parādās it kā nekas nebūtu noticis. Pēc kāda laika vienkārši atmet ar roku jebkādiem kopsakarības atrašanas un ideju izsekošanas mēģinājumiem, tā vietā brīnoties par frīkainumu.
Protams, tas ir tieši pretēji Ronsona vēlmēm. Viņam grāmata šķiet teju vai bruņinieciski cēla iespēja atklāt armijas/CIP nodarījumus, vienlaikus, cerams, uzduroties kādai patiešām paranormālai parādībai. Kā jau parasti, viss paliek pieņēmumu, neskaidrību un neizpildītu solījumu miglā. Sākotnējais entuziasms pāraug vieglā mulsumā, tad krietni lielākā aizkaitinājumā. Katra daļa atsevišķi sākas raiti un interesanti rakstīta, pilna ar pārsteidzošiem cilvēkiem un notikumiem, taču drīz vien pāriet aizvien samudžinātākās atsaucēs uz agrākajiem varoņiem (turklāt nevis iepriekšējā nodaļā, bet kaut kādā velna pakaļā pieminētiem) un mēģinājumos katru atsevišķo, līdz galam pat neizpētīto parādību sasaistīt ne vien ar Bataljona manifestu, bet ar visiem pārējiem paranormalitātes eksperimentiem. Tāpēc šis varētu būt tas retais gadījums, kad filmai pat ir dodama priekšroka (es pats gan to neesmu redzējis), bet tādu fišku lasītājiem iesaku paņemt viņa pirmo grāmatu "Them".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}