te

peacemaker @ 09:02 pm: The Paris Review Interviews. Vol. 3


Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. "Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums... Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.

"Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija - ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma - rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde."