te

[info]peacemaker @ 12:46 pm: Petija Smita - Just Kids

Rokmūzikas pirmā īstā dzejniece stāsta par laiku, kad ne viņa, ne viņas mīļotais sadistisku aktu fotogrāfs Roberts Mepltorps vēl nebija mākslinieki - tikai bērni vien. Divi Ņujorkā noslīkuši jaunieši ar neremdējamu tieksmi radīt mākslu, reizēm pamīlēties un darīt gandrīz jebko, lai sadabūtu naudu. Viņi ir skaisti, cēli un kaislīgi tāpat kā vairums viņu paziņu. Pat izsalkums, ķermeņa pārdošana un partnera homoseksualitātes atklāšana ir romantiska. "Biļete maksāja piecus centus un runas bija brīvas visi bija gatavie eņģeļi un juta līdzi strādniekiem un viss bija tik ļoti sirsnīgi", kā dzejolī "Amerika" rakstīja viņu paziņa Alens Ginsbergs.

Ginsbergs ir tikai viena no daudzajām slavenībām, kas ik pa brīdim pabāž galvu Smitas memuāros kopā ar Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu un citiem. Viņi gan tur ir tikai garāmejot, jo galvenie personāži ir citi: dzejniece/māksliniece/rokmūziķe Petija un viņas draugs - savās aprindās vēlāk ne mazāk pazīstamais fotogrāfs/mākslinieks Roberts. Nekādas muģīšanās, minimāla dzejiskuma pieskaņa, tomēr ikviena aina ir romantiskāka un poētiskāka par iepriekšējo. Varbūt tāpēc, ka Mepltorps nu jau ir miris, varbūt tādas patiešām ir Petijas atmiņas un pasaulredzējums. Vienalga ap sirdi lielākoties vijas siltums, kuru tikai reizēm nomaina viegli neticīgs cinisms. Ja sešdesmito beigas arī pašam galvā ir mākslinieciski iekrāsota utopija, tad droši varēs nonstopā kaifot no tās - no stāsta par diviem bērniem, kas šūpojas no izsalkuma varavīksnē un atkal atpakaļ. Pārējos krāsu sentimentalitāte un vienveidīgums mazliet nogurdinās.

Reply

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:
Powered by Sviesta Ciba