Dienas prieciņi

Es dievinu jaunu zīmuļu smaržu!
Koks, grafīts, iedvesma, iespējas....

Sou, vakar man bija brīva pēcpusdiena, bet nebija ko darīt un laiks bija slikts, tāpēc ap 16:00 es nolēmu uz stundiņu pagulēt, nu, līdz došos paskriet. Bet pat ap 19:00 man tāāāā negribējās, tāāā negribējās celties, ka es nodomāju : "Saņem! Nu tad guli līdz pat nākamajam rītam!" Sacīts, darīts, vai ne, un tā nu es nogulēju līdz pat 7:20 rītā, kad, nedaudz aizgulējusies, sapratu, ka ir pēdējais laiks celties uz krievu valodu, kas astoņos. Nu lūk. Jutos tāpat, drīzāk nogurusi, ne megaizgulējusies.

Sou, kā gandrīz vai kulturāls cilvēks, es jau otro ceturtdienu plkst.19:00 atrados filharmonijā, šoreiz, lai noklausītos norvēģu kamermūzikas koncertu 'Dziesmas fjordu klintsgalā'. Man bija ielūgumi pirmajā rindā un visideālākajā vietā - tieši pretī flīģelim un, guess what, guess what, who was sitting next to me?
Vestards Šimkus.
Tas pats uz kura koncertu šajā pašā zālē es biju pagājušonedēļ.
Ain't that amazing? Viņš, viss tāds izgludinājies un sasmaržojies, un es, uzvilkusi nezin ko pirmo no skapja, nekrāsojusies un ne jau nu ideāliem matiem. Ģeniāls publikas sastāvs. (bet bet bet es līdz pat pēd.brīdim pat nezināju, vai tikšu).

Kas attiecas uz koncertu, man ļoti ļoti patika, kā jau vienmēr, esot tik tuvu. Saturam nav nozīmes, nozīme ir maksimālai klātesamībai. Tas ir ģeniāli, visas mūziķu saviebtās sejas izteiksmes, tenora sprauslāšana, sarkans spīgulītis uz viņa žaketes, putekļu mākonītis, kas paceļas no krēsla, kad, to paceļot, tam nokrīt atzveltne...

Šī patiesībā bija ļoti kruta filma. Kāpēc? Jo beidzās skumji, bet režisors nečakarēja skatītāju ar ņaudīgu mūziku. Kas, savukārt, bija forša, un noteikti papildinās manu x valodu dziesmu plauktiņu.

Tā, tā. Bet no sākuma. Es izbēgu laicīgi no darba, lai paspētu uz "Tas ko tu nedrīksti zināt"(kā man patīk to dēvēt), jo izdomāju, ka būtu forši klausīties Viktora Freiberga balsī, un jo man ir paradums iet uz viņa vadītajām čehu filmām. Un filma man ļoti patika, pavisam iedvesmojoši viņi ceļoja.
Viss sākās ar to, ka viņi palīdzēja tantiņai, viņu pavedot 20 metrus. Un, secinājuši, ka, ja viņi to nebūtu darījuši, tad būtu jau 3 kmsmth tālāk, tātad visam, kas ar viņiem turmāk notiks, nemaz nebija jānotiek. Vai nav foršs veids kā sākt ceļojumu? Un tad viņi dabūja meiteni, un pļavā rotaļājās ar mašīnu, un darīja itin visu, kas vien ienāca prātā. Un bija laimīgi līdz vienam brīdim.
Piezīmes:
* Čehijas vēstnieks teica, ka beigas meitene varēja izvēlēties pati, jo scenārijs nebija pabeigts, un forši viņa izvēlējās;
* Sverāku ļoti interesē sieviešu kājas (tas citur);
* "Koļā" puisītis tēlo izcili un niansēti (tas - iedvesmai).

Par spīti visam, šodiena tika nolemta kā velodiena. Nekas nav lieliskāks par to sajūtu izbraucot no mājas tik vēlu, ka atgriezties vairs nebūtu labi, un saprast, ka svārciņi ir drusku par īsu...
Vēl, es šodien redzēju satriecoši skaistu Jan Jansson velosipēdu. Ak, es gribētu personīgo veloparku!
Un, es vēlētos reiz saprast, kas man patīk. Pašlaik es vēroju šaubīgas noslieces uz uzņēmējdarbību, psiholoģiju un arhitektūru, bet kā lai saprot? Un kāpēc, ak, kāpēc, es mācos to, ko mācos?
Bet jā, veltīt visu savu dzīvi mazo pilsētas muižiņu atjaunošanai, kļūt par arhitektūras Darelu, cik gan grūti tas varētu būt?

Šodien es pēc ilga laika gāju pa Ģertrūdes ielas beigām un skatījos apkārt kā bērns. Tas ir tik ļoti, ļoti interesanti, ka varētu paņemt brīvdienu un vienkārši klīst pa reti apmeklētām ielām. Teorētiski, ārzemēs vajadzētu būt vēl interesantāk, bet man šķiet, ka daļu no šarma visam piešķir tas ka tas viss ir savs un tepat mājās.

Šodien es atklāju arhitektūras priekus - tā kā man šobrīd nav ērta formāta līdzi vadājamās grāmatas, ko lasīt braucot, tad skatīties pa logu ir jaukākais, ko var darīt. Un ir riktīgi interesanti.
\Jāsāk taisīt foršo lietu sarakstu.

A man patīk, ka kaķi klaigā zem logiem.
Katrā ziņā pietrūks.

"Ziniet! Vislabāk es gribētu būt trusis. Es gribētu, lai mana pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu. Bet kādam ir labpaticies manu truša būtību sabojāt ar vienu lieku rievu manās smadzenēs. Un tā nu es allaž iekuļos nepatikšanās, aizklīstot pārāk tālu no pļaviņas, kurā man atļauts ganīties! It kā jau mierīgi varētu pateikt nē, viss, pietiek, tepat jau ir labi un ērti. Bet tad es paskatos un pārējām trušu dvēselēm, un man ļoti gribas viņiem pastāstīt par lieliskajām meža zemenēm, kas aug tur, aizliegtajā mežmalā. Par vilkiem, lāčiem un pūcēm, un nātrēm, kas tiek cauri tavam biezajam un labi aprūpētajam kažokam.
Tā nu mēs, trušu kopiena, te dzīvojam un satraucamies par tukšo ledusskapi un basajām kājām rudenī, līdz dienai, kad Lielais Saimnieks tur, augšā, mums maigi apgriezīs sprandu un mūsu ādas izmantos jaunu pieneņu audzēšanai. Bet man, mīlīši, gribas saprast- kas ir tā nagla pakaļā, kas liek manai truša būtībai bāzt galvu katrā žoga caurumā aiz mūsu leknajām ganībām? Tik daudz reižu ir dabūts pa seju, bet- vienlaga! Ticiet man, meža zemenes ir daudz vērtīgākas par uzdauzītām acīm un pāršķeltu lūpu!" Freimanis

Ārā atkal jau ir viens no tiem brīnišķīgajiem blīvajiem lietiem un es just for fun stāvu pie plaši atvērta loga un izstieptā rokā krāju lietusūdeni savā lielajā baltajā krūzē. Laistīšu savu apelsīnkoku birzi.

Es beidzot izlasīju to oriģinālvalodā un man tā patika DAUDZ DAUDZ labāk! Nu es beidzot saprotu tos cilvēkus, kas stāstīja, ka Alises piedzīvojumi ir brīnišķīga grāmata, kas liekama mīļāko plauktiņā. Tā bija pat smieklīga! Mans iespaids krasi atšķirās no izjūtām šo grāmatu lasot bērnībā un latviski, kad tā likās drīzāk garlaicīga ne smieklīga un dzejoļiem vispār bij jāšķir pāri. Tagad man bija žēl, ka tā ir tik īsa! Ir lietas, ko nevar iztulkot.
Un vispār, nonsense is my thing.
Manu sajūsmu vēl vairāk raisīja fakts, ka saskaņā ar baumām, Kerols to sarakstījis ar lucid dreams palīdzību, kas ir lieta, ko es visnotaļ gribu iemācīties. Mani aizvien vairāk garlaiko, ja ne biedē mani groteskie sapņi.

Lūk tas skan jauki - "noplūdis lipīgiem sviedriem, izslāpis un ļauns, cirslītis ...".
Iz fanijas cirslīšpiedzīvojumiem.

Biju jau aizmirsusi, cik patīkami ir ieslīdēt karstā ūdenī, lēniņām, lai pierastu, un ne par ko nedomāt.

Siļķu karalis... šāds dzīvnieks noteikti ir ko vērts!