Dienas prieciņi

Šodien saņēmu Vācijas Dienstpass. Pagaidām gan neko nedarīšu

A nosacītajā vārdadienā, kad viņš iestrēdzis Kijevā ar mērķi uz Dušanbi, bet visticamāk ar puskāju jau Vācijā, nolēmu viņa vientuļajiem vakariem piepildīt viņa Steam wishlist - kaut kādu šaušanas stratēģijspēli un vēl vienu balstītu Metro grāmatās.
Šim nolūkam es, kā patērētājsabiedrības pretinieks, sadabūju Vitu, kas laipni piekrita man aizdot savus kredītkartes datus. Bija ok, radinieki tak ir priekš izmantošanas.
Citādi, taisu transliterācijas priekš indiešiem un jūtos kā mērkaķis ar zemesriekstiem. 2USD minūtē, Karl, bet tā minūte velkas stundu un vēl jāmaksā par transakcijām un, protams, dārgumam VIDam. Quo vadis, vita?

Šodien pirmo reizi pagaršoju sen kārotos un apbrīnotos Pocky japāņu cepumiņus. Ar oreo garšu.
Vispār nekas īpašs.

Eh, vai es kādreiz nebiju mīlīgs zvērs?
Viss sākās ar to, ka es Maiju pazīstu jau sen, bet nepazīstu, un ja viņai jārīko vecmeitu ballīte, tad jāmeklē kādi palīgrīki, lai radītu pazīšanas ilūziju. Atradu atmiņu klades, tur nekā, gribēju atrast 9. klases monumentālo klasesbiedru interogāciju, bet sasodītais disks nekur nav ronams. Esmu viscaur putekļiem klāta, norakusies ne par tēmu pierakstos, kas arī pēkšņi jāsakārto, un nu, kā pēdējo cerību, pārskatu cibu, bet nu komon, tur ir viss kas jauks, bet ne Maija. Un vēl jau var cerēt, ka man tomēr nekas nebūs jādara? Es tak ne brīdi neko nesolīju, varbūt man tikai liekas, ka uz mani vien gaida.