Dienas prieciņi

[6/29/12 4:16:55 PM] 破碎: 你好
[6/29/12 4:17:11 PM] 破碎: nihao
[6/29/12 4:17:22 PM] 破碎: 谢谢
[6/29/12 4:17:28 PM] 破碎: xiexie
[6/29/12 4:17:53 PM] 破碎: 再见
[6/29/12 4:18:03 PM] 破碎: zaijian

(čā)______(plds)______(atpisies)

Šajā vietā esmu uz informācijas aprites zemākā posma, kas nozīmē daudz stulbas gaidīšanas cerībā, ka kaut kas notiks, un neuzdrīkstēšanos sākt ko pašai, ja nu tajā brīdī notiek kas lieliskāks. Jā, ļoti smieklīgi, ir pagājusi jau gandrīz nedēļa brīvlaika, bet es tik sēžu istabā.
Nē, tas ir jāmaina, es taisu pati savus plānus, kas ietver, ko gan citu? - veikalu.

Man šķiet, es šeit lēnām zaudēju jēgu dzīvei.
Kas ir smieklīgi, zinot cik ļoti non-existent tā bija jau iepriekš.

Nav tā, ka es tikai filtrēju filmas, par spīti aukstumam, es arī izgāju ārā paskriet un pievārēju 4,5 kilometrus, un tad sāku staipīties pie trepēm. Tajā brīdī es redzēju krītošu zvaigzni. Goda vārds, tā bija krītoša zvaigzne, pat ja vēlāk, pētot debesis, man sāka šķist, ka zvigžņu vispār nav, ir tikai mirgojošas lidmašīnu gaismiņas.

Kā jau noprotams, tā kā manā dzīvē tagad nekas nenotiek un nekas arī nav gaidāms, es intensīvi skatīšos filmas.

Starp citu, pēdējā laikā te ir visai auksti, un naktīs es mēdzu drebināties, bet - je m'en fou!
Tāpat tagad es sēžu pusapģērbta pie puspavērta loga, bet šis nenozīmīgais blakusapstāklis itin nekādi nevar ietekmēt manu pašsajūtu. Droši vien gan tikmēr, kamēr man ir izvēle, bet šobrīd es par to vispār nedomāju. Tā ir, so what?

...varbūt pat divas.
This I like, tā šo stāvokli aprakstīja Ablaye, ko es satiku ceļā uz mājām. Viņš nemaz nebija uz mani dusmīgs, man vispār vienmēr viņu ieraugot ir tik priecīgi, viņam ir tas smaids, it kā ar pasauli viss būtu kārtībā un vienmēr būtu svētki, kaut kur jaukā un ļoti laimīgā vietā.
Jo šo un pagājušo nakti esmu gulējusi tikai trīs stundas, turklāt gluži veltīgi - šorīt es tiku pie prezentēšanas, bet tas nebija iespējams, jo dators neatpazina manu prezentāciju. Atceļam, atkal atceļam, man nav ne jausmas, kad es beidzot tikšu ārā no šī prezentāciju riteņa.
Tagad man sāk sāpēt tieši tas pats augšzobs otrā pusē, vai es jau teicu, ka man labajā pusē stabili izskatās pēc vērienīga cauruma? Francija mani nepārtraukti traumē.

Kaut arī ik minūte šajā vakarā bija paredzēta, lai gatavotos civilizācijas prezentācijai, notikumi risinājās savādāk, un es iešļakstīju sev acīs trauku mazgāšanas līdekli. Ko tas nozīmē? Dedzinošas sāpes, visupirms. Panisku skriešanu pie izlietnes, lai zem tekoša krāna to censtos izskalot, kaut arī aci nav iespējams noturēt vaļā, turklāt ir sajūta, ka tas ūdens diez ko tīrs nemaz nav. Laimīgā kārtā man bija neatvērti acu pilieni, ko es bagātīgi lēju acī, kamēr pie datora centos nokaidrot turpmāko rīcības plānu. Skanēja slikti - it visur tika ietekts pēc acu saskarsmes ar ķīmiskiem līdzekļiem nekavējoties meklēt mediķu palīdzību. Doesn't seem likely here. Toties man padomā bija pavisam radošs risinājums - lai veicinātu raudāšanu, es youtube sāku meklēt skumjus asv karavīru atgriešanās ģimenē video. Diemžēl tajā brīdī man vairāk bija žēl sevis un koncentrēties uz video nesanāca, bet doma bija laba, tikai jāpiemeklē vēl raudulīgāks video. Protams, gulēt es aizgāju uztraukusies, jo acs bija nelāgi sarkana, gulēt atlicis vien 3 stundas, rīt paredzēta erasmus ekskursija, tātad vēl lēcas jāliek.

...bet tā kā šī ziņa tiek rakstīta no nākotnes, no 18.04, es varu pateikt, ka viss beidzās lieliski un jau aiznākamajā dienā jutos kā normāls cilvēks, kas tikai pagalam maz gulējis.

Kāpēc cilvēkiem vienmēr jāizdara spriedums par citiem? Kāpēc mēs nevaram dzīvot pieņemot faktu, ka te viņš ir un tāds viņš ir, deal with it?

Aiziet kājām līdz centram lai saprastu - jā, ir svētki, vai vismaz oficiāla slaistīšanās diena. Oficiāla veikalā pulcēšanās diena, tāpēc tā darījām arī mēs.
Man aizvien vairāk patīk mani pārtikas krājumi, tur ir viss, bet galvenokārt pierādījums tam, kāds žurks es patiesībā esmu.

Sou, vakar man bija brīva pēcpusdiena, bet nebija ko darīt un laiks bija slikts, tāpēc ap 16:00 es nolēmu uz stundiņu pagulēt, nu, līdz došos paskriet. Bet pat ap 19:00 man tāāāā negribējās, tāāā negribējās celties, ka es nodomāju : "Saņem! Nu tad guli līdz pat nākamajam rītam!" Sacīts, darīts, vai ne, un tā nu es nogulēju līdz pat 7:20 rītā, kad, nedaudz aizgulējusies, sapratu, ka ir pēdējais laiks celties uz krievu valodu, kas astoņos. Nu lūk. Jutos tāpat, drīzāk nogurusi, ne megaizgulējusies.

Šodien man ir riktīgs hollow day - gribas ēst visu laiku, bet brīdī kad ēdu, jau iztēlojos nākošo ēdienu, ko noteikti jāpamēģina tagad un tūlīt. Kaut gan, ja tā padomā, tā nav pirmo dienu, cerams, tas nekļūs par pieradumu.
UPD. Nē, nu labi. Iemesli patiesībā ir ļoti pat skaidri - man negribas ne drusciņas ķerties klāt tai rītdienas prezentācijai.

Tātad, es liecinu, ka tas iet:
1 ola, pusglāze cukura, 3 lielas ēd.k. krējuma, 4 ēd.k. miltu, vaniļas cukurs un cepampulveris ir viss, kas vajadzīgs, lai uztaisītu mafinus. Nē, man tiešām nebija ne sviesta, ne eļļas, ne linsēklu, un nekāda katastrofa nenotika. Varbūt bez šitā vispār var iztikt, ja tā? Es vēl daudz eksperimentēšu, cerams.
Grūtāk bija tos izcept. Es novilku laiku ēdot kamambērtomātmaizes, dzerot tēju un skatoties Black Books pirmo sēriju, klausoties foršuforšuforšu mūziku, piezvanot uz mājām, un tikai tad saņēmos. Tur, ārā, tagad bija satiekami visi tie, kas parasti slapstās no dienasgaismas, tagad es viņus redzēju cepjam siermaizes, bet drīz vien virtuve jau bija pilnībā mana. Iepildīju mafinus formiņās, pa vidu ieliekot persiku ievārījuma un riekstu šokolādes gabaliņus. 20 minūtes, lasot franču dzeju un gaidot. Voilà! Perfekti smaržo un es pat iztiku bez veikala.
Tagad pat tika eksekūtēti 2, izdzerta vēl viena lielā zaļā tējas krūze, iesākta visai iepriecinoša filma "Easy A" un visas pārestības aizmirstas.
Lūk! Žēl tikai, ka rīt tomēr agri jāceļas.

Katru vakaru es kā uz nokaušanu spiežos zvanīt mammai - mani tik enormi garlaiko un neinteresē tās sarunas, man nav sirds un šis ir tik nepatīkams pienākums - izlikties ka es visus mīlu, ļoti gribu uz mājām un nespēju bez tām dzīvot. Mana dzīve tur bija nožēlojama un man nebūtu nekas pretī arī neatgriezties. Tādas nu ir manas domas šobrīd, piedodiet visi.

Dejo, dejo, dejo
Runā, runā, runā

Jo tieši runāšana man liek justies daudz labāk.
(+ šodien es iepazinos ar Slēpi, kas ir ļoti jauka un nodevu dokumentus kāpšanai, un vairs sevi nevainoju tik traki)

Šodien es biju ļoti priecīga, tādām būtu jābūt visām dienām.
Un vakarā mēs gulējām tumsā un klausījāmies "Vi på Saltkråkan". Vai var būt kas vēl jaukāks?

Mana pēdējā laika lielākā apsēstība ir debesis. Šodien es braucot autobusā ievēroju, ka tās ir ļoti zilas, tā kā bērnu zīmējumos; nevis gaiss, bet bezgalīgi zila substance, kas ir mums apkārt. Un, ja pie loga noliecas pavisam zemu, pa to var redzēt tikai ierāmētu debesu laukumu, tas arī ir lielisks skats.

Nopirku biļetes un palika bail.

Agrāk bija dabiskā atlase, un tas bija jauki un saprotami. Tagad ir formālā atlase, un cilvēks pat nesaprot, ka viņu čakarē, līdz ir norakstīts.