Bļaģ, tik ļoti ļoti
« previous entry | next entry »
Feb. 19th, 2012 | 08:47 pm
Katru vakaru es kā uz nokaušanu spiežos zvanīt mammai - mani tik enormi garlaiko un neinteresē tās sarunas, man nav sirds un šis ir tik nepatīkams pienākums - izlikties ka es visus mīlu, ļoti gribu uz mājām un nespēju bez tām dzīvot. Mana dzīve tur bija nožēlojama un man nebūtu nekas pretī arī neatgriezties. Tādas nu ir manas domas šobrīd, piedodiet visi.