Dienas prieciņi

...varbūt pat divas.
This I like, tā šo stāvokli aprakstīja Ablaye, ko es satiku ceļā uz mājām. Viņš nemaz nebija uz mani dusmīgs, man vispār vienmēr viņu ieraugot ir tik priecīgi, viņam ir tas smaids, it kā ar pasauli viss būtu kārtībā un vienmēr būtu svētki, kaut kur jaukā un ļoti laimīgā vietā.
Jo šo un pagājušo nakti esmu gulējusi tikai trīs stundas, turklāt gluži veltīgi - šorīt es tiku pie prezentēšanas, bet tas nebija iespējams, jo dators neatpazina manu prezentāciju. Atceļam, atkal atceļam, man nav ne jausmas, kad es beidzot tikšu ārā no šī prezentāciju riteņa.
Tagad man sāk sāpēt tieši tas pats augšzobs otrā pusē, vai es jau teicu, ka man labajā pusē stabili izskatās pēc vērienīga cauruma? Francija mani nepārtraukti traumē.

Kaut arī ik minūte šajā vakarā bija paredzēta, lai gatavotos civilizācijas prezentācijai, notikumi risinājās savādāk, un es iešļakstīju sev acīs trauku mazgāšanas līdekli. Ko tas nozīmē? Dedzinošas sāpes, visupirms. Panisku skriešanu pie izlietnes, lai zem tekoša krāna to censtos izskalot, kaut arī aci nav iespējams noturēt vaļā, turklāt ir sajūta, ka tas ūdens diez ko tīrs nemaz nav. Laimīgā kārtā man bija neatvērti acu pilieni, ko es bagātīgi lēju acī, kamēr pie datora centos nokaidrot turpmāko rīcības plānu. Skanēja slikti - it visur tika ietekts pēc acu saskarsmes ar ķīmiskiem līdzekļiem nekavējoties meklēt mediķu palīdzību. Doesn't seem likely here. Toties man padomā bija pavisam radošs risinājums - lai veicinātu raudāšanu, es youtube sāku meklēt skumjus asv karavīru atgriešanās ģimenē video. Diemžēl tajā brīdī man vairāk bija žēl sevis un koncentrēties uz video nesanāca, bet doma bija laba, tikai jāpiemeklē vēl raudulīgāks video. Protams, gulēt es aizgāju uztraukusies, jo acs bija nelāgi sarkana, gulēt atlicis vien 3 stundas, rīt paredzēta erasmus ekskursija, tātad vēl lēcas jāliek.

...bet tā kā šī ziņa tiek rakstīta no nākotnes, no 18.04, es varu pateikt, ka viss beidzās lieliski un jau aiznākamajā dienā jutos kā normāls cilvēks, kas tikai pagalam maz gulējis.

Esmu pelnījusi cepumiņu, es iemācījos sasiet matus ar vienu roku!
Attaisīt/aiztaisīt krūšturi vispār ir sīkums!

Ha-hā, man tagad ir jaunas hipsteru brilles un es varu redzēt ekrānu pat sēžot salīdzinoši veselīgā pozā. Tas ir kas sen nebijis.

Šodien mani mocīja acu ārsts un manas acu zīlītes ir platas platas un bez acu krāsas

Ģeniāli, manu acu baltumu krāsa sāk pietuvoties sejas krāsai.
Lauka pētījumi par notikumu attīstību tiks turpināti.

Es mājās nākot ar apbrīnojamu veiklību paslīdēju uz pakāpiena un pret velosipēdu sasitu lūpu. Tagad tā, par spīti ledum, ir patīkami uzpampusi piešķirot manam izskatam vairāk asuma. Rīt būšot vēl labāk, es ceru, ka rīt sūdzēties nesāks arī zobi.
Ja reiz sūdzos, tad šis pats velosipēds pēdējā laikā ir iedomājies, ka ir circenis un čīkst visu laiku. Nav ne jausmas, ko lai ar to iesāk, pagājušoreiz tehniskā apkope neko labu nedeva.

Sasodīts, kāpēc man ir jāsaslimst tad, kad es esmu izdomājusi, ka vairs neslimošu? Lai vai kā, šodien es to vēl ignorēju, kaut arī man bija tik ļoti ļoti slikti, un 8 no rīta aizvadīju Edgaru smagajā darba dienā, tad vēl drusku pagulēju un uzveicot galvassāpi, devos uz noslēdzošo klaviernodarbību. Tagad gan man ir kaķis kaklā, kaut kas jādara. Nē, tā nebūs vēstules rakstīšana Pīteram, par to es domāšu rīt, kaut arī vajadzēja jau pirms 2 nedēļām.

Svarīgākie notikumi - Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijai nepieciešamā pārbaudījuma konsultācija, kas liek man šaubīties par šī kursa nepieciešamību, ņemot vērā visu to ķēpu. Tomēr, no otras puses, būtu jautri piedalīties pārrunās un noskaidrot, vai man ir gana advancētas muldēšanas prasmes savas pseidokompetences slavēšanai.
Uuuun, pieturoties pie tradīcijas katru vasaru kaut ko satraumēt, par šīsvasaras upuri esam izvēlējušies kreiso kāju. Trīs iegriezumiem piepulcēts sāpīgi nošņāpts īkšķa galiņš. Turpmāk vienmēr nēsāšu līdzi arī personisko ūdeņraža pārskābes pudelīti.

Šodien biju pie acu ārsta un būtībā vizīte bija veiksmīga - tuvredzība nav progresējusi, bet diemžēl vēl aizvien ir gana bezgalīgs skaitlis. Tas nu tā, man vairāk nepatīk tas, ka tā turpinoties, man pie zirgiem vēl ilgi netikt. Labi vēl, ka skriešana nav pilnībā aizliegta... (ironiski, ne?)

Šodienas jauno literātu skola bija visai jauks pasākums, sākot jau ar to, ka to apmeklējot varēju izvairīties no kāda cita, nepatīkamāka pienākuma. Kaut arī izrādījās, ka tas patiesībā bija slazds un mums tika aktīvi reklamēta humanitāro zinātņu fakultāte, kas vēl nesen bija moderno valodu fakultāte. Un es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik daudz man vēl jāmācās, sākot jau ar elementarāko komunikāciju un beidzot ar visu to gudro vārdu lietošanu. Prieks klausīties, kā apkārtējie apspriež Vērdiņa dzejoļu sintezēto intertekstualitāti un heterogenitāti, kamēr man ir grūti pat atvērt muti lai sāktu runāt. Nezinu, kurā brīdī to palaidu garām, bet es nespēju tā vienkārši, bez uzaicinājuma pārtraukt citus un sākt skaļi klāstīt savu viedokli. Nu ja, elementāras lietas, bet tās jau ir visgrūtākās.

Bet pēc tam es imitēju zpd runas mācīšanos un vēl vēlāk gāju potēties, kāda laime! Tagad es tur iešu bieži, bet vispirms vēl jāpārbauda, vai es slepeni neslimoju ar B hepatītu un ja ne, tad vēlāk vispār neslimošu. Un pēc tam bezatbildīga klīšana pa Alfu, tomēr neko jēdzīgu neizdarot. Šobrīd man vajadzētu mācīties valsts zpd konkursam runu, lai absolūti neizgāztos, bet es nu nezinu kā būs... Jātur īkšķi! Un jāsveic skolotāja, ka viņa mani izturēja un palīdzēja to visu uztaisīt...