Dienas prieciņi

Hey, ho, ir 01:40, un mani atkal moka bezmiegs, tāpēc es sēžu 2. stāva saldētavā, un ķeru internetu. Sanāk! :)
Monsieur Trusis ir sagaidīts, un nemaz nav priecīgs par manām nakts aktivitātēm, bet ko lai dara? Tas bija jautri, kā mēs viņu sagaidījām.
Bija 20:37, tātad, tumšs, vilciens pienāk 20:58, un plāns bija braukt ar velosipēdu. Vienīgā iespēja - vecā labā bezdelīdziņa, uz kuras ir grūti uzkāpt, stūre par zemu, bremzes vispār kāju līmenī, bet jautri. Nu, vēlāk jau mēs pieradām pie tumsas, un bija normāli, bet sākuma plāns braukt ar to slepkavības ieroci turot rokās lukturīti bija ņi-ņi.
Un tomēr, kurš vēl 30. decembrī tumsā brauca pa lauku ceļu ar velosipēdu, kuru neprot mīt, un kurš lēnām nobeidz savu vedamo?

Šorīt, kad, lēnā garā ripinot līdz pirmajam krustojumam un tur viegli piebremzējot, manu riteni sanesa par 180 grādiem pretējā virzienā, notika divas lietas: es uzreiz pamodos un nolēmu velosezonu slēgt.

Par spīti visam, šodiena tika nolemta kā velodiena. Nekas nav lieliskāks par to sajūtu izbraucot no mājas tik vēlu, ka atgriezties vairs nebūtu labi, un saprast, ka svārciņi ir drusku par īsu...
Vēl, es šodien redzēju satriecoši skaistu Jan Jansson velosipēdu. Ak, es gribētu personīgo veloparku!
Un, es vēlētos reiz saprast, kas man patīk. Pašlaik es vēroju šaubīgas noslieces uz uzņēmējdarbību, psiholoģiju un arhitektūru, bet kā lai saprot? Un kāpēc, ak, kāpēc, es mācos to, ko mācos?
Bet jā, veltīt visu savu dzīvi mazo pilsētas muižiņu atjaunošanai, kļūt par arhitektūras Darelu, cik gan grūti tas varētu būt?

Kārtējā skumjā atgriešanās Rīgā, es biju maz gulējusi un pat lasīšanai nevarēju normāli nokoncentrēties. Bet es atklāju, ka snake spēlēšana ir ideāls veids kā šādos brīžos palikt nomodā - neprasa daudz smadzeņu resursu un neļauj ieslīgt miegā. Jo es taču neguļu publiskās vietās.

+ es pirmo reizi velo pabāzu zem krēsla, bija ideāli - neviens pat nenojauta un neblenza, bet ārā kāpjot kāds vīrietis pats pieteicās izcelt.

Lai kaut kas būtu darīts, mēs ar Vitu devāmies veloizbraukumā, mazāksāpīgajā no izvēlēm, ja alternatīva ir skriešana. Ideāli, iespēja noskaidrot, uz kuriieni dodas kāds no tuvējiem ceļiem. Ar ambīcijām tikt līdz Kārsavai nepietika, sākās lietus un man par lielu sarūgtinājumu, Mērdzenē mēs griezāmies atpakaļ. Vienīgais ko es panācu bija pāris goda apļi mazajā sarkanajā skrejceliņā. Bet atpakaļceļā pie Pušmucovas mēs nozagām četrus ābolus, baltos dzidros, un tie bija izcili lieliski. Laukos šogad nav ābolu gads. Un vēl mēs pilnībā izmirkām, turklāt lietus bija izcili sāpīgs. Tā ir, braucot pa klaju lauku, nav īsti kur patverties.

Vispār man šausmonīgi ļoti patīk lietus un tā skaņa, tāpēc likt man izvēlēties starp jā velosipēdiem un jā lietainām dienām, ir nekrietni.

Es mājās nākot ar apbrīnojamu veiklību paslīdēju uz pakāpiena un pret velosipēdu sasitu lūpu. Tagad tā, par spīti ledum, ir patīkami uzpampusi piešķirot manam izskatam vairāk asuma. Rīt būšot vēl labāk, es ceru, ka rīt sūdzēties nesāks arī zobi.
Ja reiz sūdzos, tad šis pats velosipēds pēdējā laikā ir iedomājies, ka ir circenis un čīkst visu laiku. Nav ne jausmas, ko lai ar to iesāk, pagājušoreiz tehniskā apkope neko labu nedeva.

Iedomājieties, iedomājieties, šodien atkal lija un es atstāju savu mīlulīti kāpņutelpā, lai nožūst (vai tas ir nekrietni?) un pēc tam sāku uzpost, noslaucīt smiltis un tamlīdzīgi, un, iedomājieties, iedomājieties, nabadziņam ķēde sākusi rūsēt! Un viņš vispār tajā galā ir milzīgi milzīgi mess, bezmaz vai jājauc ārā, ja gribētos iztīrīt. Bet kāpēc gan lai gribētos, gan jau ka rīt tas atkal izskatīsies tieši tāds pats kā šodien pēc brauciena.

Jaunais ceļš varbūt nav pārāk gluds, bet tomēr priecē, un šīs pirmās dienas iespaidā es biju neraksturīgi priecīga. Sakisakisaki, ka tā būs visu laiku!
Hā, un vēl es šodien pilnīgi nejaušas veiksmes rezultātā dabūju gandrīz jaunu RL!

Vēlāk vakarā: šajā izcilajā dienā es pamanījos arī jauki izmirkt.

Lai atpūstos no Mocarta, kas ir mans draugs jau pēdējās divas dienas un naktis(jā, es speciāli cēlos 3.30 lai līdz 6.00 neuzkrītoši pabeigtu biogrāfiju, sick), es devos ārā piepumpēt velo. Nu ko, laikam jāsāk! Šovakar jau kartē izstudēju jauno šīssezonas maršrutu, būs tikai labāk.

Ui, šodien gan bija īsts rudens! No rīta minoties es pilnībā izmirku un nosalu, bet atpakaļceļā vējš mani mēģināja apgāzt un maz pietrūka, lai viņnam izdotos. Un vēl mani apmētāja ar dzeltenām lapām, vienu pēc uzlidojuma es atradu savā somā. Toties izžāvēja!

Es, protams, par vēlu pamodos, par vēlu izgāju no mājām, lietvežu kursos nepieteicos, jo 4h katru dienu papildus tam, ko es jau daru izklausās skarbi. Bet es biju uz Muktupāvelas lekciju biedrības namā par Pokaiņu mežu, jauki pasēdēju, tā arī nesapratu - par ko tas viss? Manu velosipēdiņu laboja, bet laikam nesalaboja, kad izņēmu viņu tad pirmos kvartālus gāja labi, viss tāds stingrs un nešūpojas, bet viņš drīz atkal atsāka žēlīgo čīkstēšanu. Bet es laikam nebraukšu vis atpakaļ, cik tad var, apkārtējie jāpieņem tādi kādi viņi ir un ja Berijam gribas čīkstēt, tad lai viņš čīkst.

Es šodien sķērsojot ielu gandrīz notriecu skrienošu policisti, jo atkal jau izveidojās tā jaukā situācija, kad viens skrien uz vienu pusi, otrs griež uz to pašu, tad abi kā sarunājuši, vienlaicīgi metas uz otru pusi, un tad vai nu apstājas, va saskrienas. Mēs apstājāmies. Bet pēc tam es braucu un domāju, vai tik bieža šadu situāciju izveidošanās ir tikai mana nenormālība, vai arī tā gadās arī citiem velosipēdistiem? Katrā ziņā manēžā jājot, man arī šito vienmēr pārmeta, ka pārāk vēlu izrādu, uz kuru pusi došos.
Un tā domājot, es saskrējos ar puisīti skeitbordistu, jo abi, viens otru neredzot, centāmies izspraukties pa šauru taciņu, ko visžēlīgi mums bija atvēlējuši uzvalkoti kantoržurķi. Puisītis pēdējā brīdī nolēca no skeita un inercē paskrēja uz priekšu, bet mans velo ņēma visu smagumu uz sevi un atsita dēli. Tajā brīdī vienīgais, par ko es priecājos, bija tas, ka puisītis ir dzīvs un neapskrambāts, un es varu turpināt ceļu. Tālu gan es netiku - priekšējā riepa bija izlaidusi garu. - LS 3,30. Iekšējais žīds ir neapmierināts, tomēr lielu šoku šī situācija man neradīja.
Es noteikti esmu ļoti neapdomīgs braucējs, un man vispār nevajadzētu ļaut rādīties uz ielām, bet starp citu, abas augstākminētās personas sadursmes brīdī runāja pa telefonu.

Pirmkārt, nabaga velosipēdists tiek izmērcēts pat savā svētku dienā.
Otrkārt, viņiem veltītais pasākums nīkuļo, tur priecājas tikai policisti, kā bērni vizinoties apkārt ar saviem elektrovelīšiem un skūterīšiem, kauns pat iet klāt. Tā vietā es nopirku sev automātisko zīmuļu zīmuli. Jēj!

Es visu laiku aizmirstu publiski papriecāties, ka pilsētā velosipēdistus mīl aizvien vairāk un visur vislaik tiek uzlabotas nobrauktuves un savilktas baltas līnijas. Teika šai ziņā vispār dod vaļā - velosipēdistiem ir pat atsevišķs celiņš, kas maina krāsu un ir vai nu sarkans, vai pelēks, kā nu skatās. Tomēr tai pat laikā man tas viss liekas stipri ierobežojoši un atgādina bērnudārzu, kur bija teritorijas dažāda vecuma bērniem un robežas pārkāpt nedrīkstēja. Kātatā, visu laiku braucu pa Brīvības ielu kā patīk un tagad man pēkšņi norāda, kur jābrauc? Ērglis lepns. Celiņi tik un tā nenodrošina, ka gājēju nebūs un sarežģītākajās vietās tik un tā ceļiņi pārtrūkst, sak, tiec pats galā. Tā ir arī uz tilta un šodien, esot gājējs, es nemaz nejutos tur laimīga - veloceliņu uzrašanās ir palielinājusi velosipēdistu skaitu un tagad vienīgā iespēja izdzīvot ir uz riteņiem.

Velosipēdiņš ir atpakaļ ierindā, tagad ar dīvaini cietām bremzēm, bezmaz gribas, lai ātrāk nodilst un sajūta atkal ir normāla. Bet tas jau tikai pieradums...

Nemaz nebija tik traki! Tiešām! Es jutos visnotaļ draņķīgi sākumā, kad bija maz savējo, daudz nepazīstamo un visi ļoti aizņemti, bet kaut kā tomēr sāku iedzīvoties, turklāt brīžos, kad nekas vairs nenotika, varēja iet baroties vai papildināt glāzes. Peldošajā darbnīcā, jāatzīmē, ir ļoti īpašas tualetes apakšējā stāvā ar stāvām trepēm, kas daudziem radīja "problēmas". Es parunājos ar Džeinu&Co par tetovējumiem, patestēju piedzērušās Elīnas spēju braukt ar velo, kopā ar Maiju izdzērām Līnas Z uzsaukto Malibu, Elza no b klases man visu laiku atvainojās par savu uzvedību, jo es esot tāds kārtīgs cilvēks un vēroju kā Šmits tin cigaretes. Kopā ar viņu arī devāmies velobraucienā uz mājām un es dievinu braukšanu ar velo naktī, ap 4 mašīnas pat gandrīz vairs netraucē pārvietoties brīvi.

Esmu pārsteigta par to kādi cilvēki uz skolu brauc ar velosipēdiem. Pirmkārt, Ansis, kurš izskatās pēc mašīnu cilvēka, skats kā viņš brauc kora uzvalkā bija īpašs, otrkārt, un tas ir absolūts šoks, - Katrīna, kam es vēl aizvien neticu, un nu arī Annija. Viņa, protams, piedāvāja braukt kopā, jo tas ir pieklājīgi un tā, and I was like, yeah, WHATEVER!
So, mēs braucām kopā.

Šodien tātad
1)otro reizi šogad no mājām izvilku velosipēdu
2)otro reizi dzīvē apmeklēju Botānisko dārzu, kopā ar mammu, Helēnu, Sarmīti un Jēkabu
3)otro reizi vispār biju ciemos pie Dacītes kopā ar iepriekš minētajiem un vēl vismaz tikpat daudz cilvēkiem
4)piedalījos viņas dzimšanas dienas svinībās, kaut arī nebiju aicināta, bet mājās pārrados tikai tikko, velosipēda kungu gļēvi ievelkot trolejbusā (bet mani piespieda! un jā, tā arī ir jaukāk, nekā kā vientuļajam vilkam dzīties cauri visai Rīgai)