Dienas prieciņi

Lai kaut kas būtu darīts, mēs ar Vitu devāmies veloizbraukumā, mazāksāpīgajā no izvēlēm, ja alternatīva ir skriešana. Ideāli, iespēja noskaidrot, uz kuriieni dodas kāds no tuvējiem ceļiem. Ar ambīcijām tikt līdz Kārsavai nepietika, sākās lietus un man par lielu sarūgtinājumu, Mērdzenē mēs griezāmies atpakaļ. Vienīgais ko es panācu bija pāris goda apļi mazajā sarkanajā skrejceliņā. Bet atpakaļceļā pie Pušmucovas mēs nozagām četrus ābolus, baltos dzidros, un tie bija izcili lieliski. Laukos šogad nav ābolu gads. Un vēl mēs pilnībā izmirkām, turklāt lietus bija izcili sāpīgs. Tā ir, braucot pa klaju lauku, nav īsti kur patverties.

Ai, un Vita, kā jau visi man apkārt šopavasar, ir nogriezusi matus. Viņa man to vēl neteica, bet es zinu.

tieši tāda, kādas mēdz piegādāt Vita. Mūsu kadtur, pirms kāda mēneša pirktā mazā paipalu sabiedrība ar mums ir izveidojusi atgriezenisko saiti un piedāvājusi pirmo pašu dēto olu. Ak, kaut es būtu klāt, mans ieteikums bija to tūlīt pat novārīt un svinīgi sadalīt starp visiem klātesošajiem, ne mazāk kā 3 cilvēkiem. Kādam būs jāsaka arī svētku uzruna.