Dienas prieciņi

Es nesaprotu, kā es nonācu vienā mājā kopā ar tik daudziem tīrības apsēstajiem, bet viņi man lika berzt logus un durvis, līdz man piegriezās, un es aizbēgu atkal uz savu slēptuvi augšā, bet viņi mani droši vien ienīst.
Bet man nedrīkst likt darīt tādas lietas, es kļūstu ļauna un atriebīga.

UPD. Turklāt vakarā -
Ok, so es esmu šeit iesprostota kopā ar Vitu, kas nepārtraukti skrien uz citu istabu, lai sarakstītos ar savu slepeno Andri, Lilitu, kas ciemos uzaicinājusi savu Pīteru, un mammu, kas tuvākajā laikā noteikti sazvanīsies ar savu Agri. Bet es? Profesionāls cilvēku atbaidītājs un atšuvējs, tur arī ir ko mācēt un ar ko lepoties.

Hey, ho, ir 01:40, un mani atkal moka bezmiegs, tāpēc es sēžu 2. stāva saldētavā, un ķeru internetu. Sanāk! :)
Monsieur Trusis ir sagaidīts, un nemaz nav priecīgs par manām nakts aktivitātēm, bet ko lai dara? Tas bija jautri, kā mēs viņu sagaidījām.
Bija 20:37, tātad, tumšs, vilciens pienāk 20:58, un plāns bija braukt ar velosipēdu. Vienīgā iespēja - vecā labā bezdelīdziņa, uz kuras ir grūti uzkāpt, stūre par zemu, bremzes vispār kāju līmenī, bet jautri. Nu, vēlāk jau mēs pieradām pie tumsas, un bija normāli, bet sākuma plāns braukt ar to slepkavības ieroci turot rokās lukturīti bija ņi-ņi.
Un tomēr, kurš vēl 30. decembrī tumsā brauca pa lauku ceļu ar velosipēdu, kuru neprot mīt, un kurš lēnām nobeidz savu vedamo?

Šodien mēs iepirkām produktus, un es varēju braukt tajā smiekligajā autobusiņā kopā ar lokālu. Un vakarā jau jādodas atpakaļ, jo monsieur Trusis ieradīsies.

Savukārt šajā nedēļas nogalē es iemācījos vārdu klepsidra, un sāku domāt, ka vispār, vārdus mācīties nav jēgas, jo es tāpat būšu vienīgais cilvēks, kas zinās to nozīmi.
Toties forši ir mācīties smieklīgas lietas, šodienas lieliskākais atklājums - mūsu ģimenē ir Jurka-Žurka, Ira-Zaķa Spira, Ļiļka-Ķiļka, Aijka-Paika, Vaļa-Zaļa gaļa/ Kra Vaļa kvadrātā un Vita-Pļita.
Es jūtos apdalīta, kāpēc man bērnībā neviens nepiešķīra stulbu kļičku? Man saka, ka manam vārdam nav vajadzīgā skanējuma.

Šie gan nebija man mīļi svētki, bet es vismaz tur biju, neviens man nevarēs pārmest. Un aizgāju. Tur palika galds ar labumiem, dažs labs bija cēlies sešos lai to visu pagatavotu. Bet ai. Man nemaz nebija noskaņojuma dejot, un tur nebija manu cilvēku.

Lai kaut kas būtu darīts, mēs ar Vitu devāmies veloizbraukumā, mazāksāpīgajā no izvēlēm, ja alternatīva ir skriešana. Ideāli, iespēja noskaidrot, uz kuriieni dodas kāds no tuvējiem ceļiem. Ar ambīcijām tikt līdz Kārsavai nepietika, sākās lietus un man par lielu sarūgtinājumu, Mērdzenē mēs griezāmies atpakaļ. Vienīgais ko es panācu bija pāris goda apļi mazajā sarkanajā skrejceliņā. Bet atpakaļceļā pie Pušmucovas mēs nozagām četrus ābolus, baltos dzidros, un tie bija izcili lieliski. Laukos šogad nav ābolu gads. Un vēl mēs pilnībā izmirkām, turklāt lietus bija izcili sāpīgs. Tā ir, braucot pa klaju lauku, nav īsti kur patverties.

..bet šodien mēs bijām uz Rēzekni un Vita nolika tiesības velobraucienā. Mēs esam aizvien tuvāk!
Un vēl mēs peldējāmies, ar pūšļiem ir pavisam forši, jo tad nekas nav jādara.

Man mugurā bija puķaini svārki un ap mani lidoja taurenīši, kas domāja, ka esmu puķe.
Idilliski.
Un, pārmaiņas pēc, nevienam no apkārtējiem arī nebija uznācis īssavienojums.

Ak, jele, kāpēc gan es kādu vasaru nevarētu neapdedzināt plecus? Sāp kā traki, toties mēs uzvarējām volejbolā!

Mūsu divu dienu piedzīvojums.
Mēs darījām visu ko parasti - krāsojām ābeles, vilkām zarus, tusējām ar kaķiem, es kārtējo reizi nesekmīgi mācījos profesionāli cirst malku un nošķirtais paipals ļoti smukā balsī klaigāja. Lauki ir lauki, tur vienmēr ir forši. Mēs devāmies arī uz Ludzu, tikai lai pabrauktu mašīnā, un naktī kopīgi skatījāmies Montieri un...
kāda gan nozīme, bija vienkārši lieliski.

Jā, ir. Tad sākas labumu kopā vākšanas talka, vislabāk, tikai divatā ar Vitu. Bija tik super super forši vienkāši aiziet uz dārzu ar piparmētru tējas krūzēm un paspēlēties ar abiem kaķiem. Tad paskatīties, kā Trusis priecājas par saviem ķirbjiem (35, ja nemaldos) un iet lasīt aronijas. Šajā brīdī gan sāk funkcionēt arī Liepas - vismaz Niks un vēlāk - Ģirts un Ligita. Tad vēl jāizsūc opelīts, gardi jāpaēd (mums cēla priekšā vairāk, nekā vispār var apēst) un jābrauc prom.
Pārsteigums! Jāiebrauc kaut kādā lauku sētā savākt Ligitas taksenīti Rikiju. Ir interesanti apskatīt nepazīstamas vietas un satikties ar jauniem sunīšiem, tomēr tas braucienu nežēlīgi iekavē, turklāt pie stūres ir Ģirts. Un, kaut arī man ir prieks par šo notikumu pavērsienu un Jura mašīnā tā vispār ir nepieredzēta stihija, tomēr smirdīgā suņa elpa pie auss gan mani stipri nomāca. Vai tiešām visi suņi tā ož? Es neticu. Manējais tā nedarītu.

Kartupeļi ir novākti, un lielie pie galda našķējas ar aizkavējušos Vana Tallinn. Man patīk, kad viņi visi tā kopā sēž un priecājas, nekādu strīdu un aizvainojumu.

Vitu šodien aicināja spēlēt peintbolu, un viņa mani aicināja sev līdzi. Uzminiet, vai es piekritu? Tomēr es domāju, ka galu galā ļautos pierunāties, bet man par prieku organizācija izgāzās, tāpēc nekas nenotika.
Tāpēc mēs ar riteņiem aizbraucām uz Ludzu par spīti draudīgajām debesīm. Kad bijām jau angārā, sākās drausmīgs gāziens, velosipēdi zem lietus, bet mēs tik meklējam drēbītes. Neko nenopirkām, bet es nolūkoju sev smalkus un dārgus tumši zilus džinsus, bet Vita - sporta kostīmu.
Un vakarā Vitu Anna aizsauca uz gateri, kur viņai jāaizvieto māsa. Mēs izfunktierējām arī vāru skrējienu un pēc tam ekskursiju pa teritoriju. Fotografējāmies kā tūristi un vispār uzvedāmies kā Sočos ieradušās, kaut tur nebija par normāla ūdens, kur nu vēl gultas vai citu ērtību. Nu, viņai būs jautri. Es pati gulēšu mājās un rīt mēs atkal visi brauksim uz Ludzu.

Vakar mēs bijām kapos - uzlikt puķes radiniekiem un tā. Un vēl baba vēlējās puķes uzlikt Patašānam - dzērājam, kas bijis slavens ar to, ka 14 reizes bijis cietumā un tur norijis dakšiņu. Un viņš dzīvoja pamestajā mājā kur tā arī nekad neievilka elektrību, jo viņa māte no tās baidījās. Bet bēdīgi, kapos nezinātājs viņu neatrastu. Viņš apglabāts tēva kapā, kurš tur guldīts pirms ~50 gadiem un uzlikt uz krusta kādu informatīvu papildinājumu radinieki nav pacentušies. Vispār, interesanti staigāt pa kapiem.
Pēc šī 'aizlūguma' zaglim devāmies uz sādu zagt ābolus, bet mums neveicās - reņetku neatradām un vispār, tikpat kā nevienu ābolu neredzējām.
Tas bija vakar.

Inese nu jau dienu ir prom, bet es vēl aizvien ar prieku atceros, kā viņa mūs vienmēr pārsteidz ar kaut ko dīvainu. Un nosolījos arī iemācīties gatavot, tik jāsadabū mājās cepeškrāsns (tā būtu prokrastinācija?). Lai nu kā, lūk, ļoti vienkārša ābolu kūkas recepte, kas vienmēr izdodoties:
Mīkla:
1 glāze cukura
1 glāze miltu
1 glāze putraimu
Āboli
x daudzums antonovkas
Nu un visu mīklu vienkārši sajauc, kaut arī tā neizskatās pēc mīklas un kārtām ber mīklu, tad ābolus, tad atkal mīklu un atkal ābolus un tā līdz apnīk. Pa virsu jāsarīvē sviests, par tā daudzumu neesmu pārliecināta, bet vajagot tā, lai kūka paspēj izmirkt. Un laikam viss. Vai arī es kaut ko aizmirsu, bet rezultāts man patika, un recepte šķiet gana vienkārša lai nekļūdītos.

Nežēlīgi vēsīga diena, patiesība - novembris, kurā tika apsveikti visi pagasta pilngadīgie. Pasākums bija tradicionāli mēreni garlaicīgs, visas tās runas 'Esiet laimīgi' un 'izbaudiet jaunību, jo tā tik vienreiz', kas pēkšņi liek sajusties neiedomājami vecai. Un tas zīmīgi sasaucās ar to, ka kā ierasts, kā īsts nūģis, atteicos doties uz afterparty ballīti dubļos un kopā ar aptuveni pazīstamiem cilvēkiem, kas mani neaizrauj. Bet labāk jau laikam būtu bijis iet, nekā neiet, tomēr jauni cilvēki un ai, mana jaunība, kur tu tā skrien, es jau tagad turu līdzi drīzāk savai 70gadīgajai vecmāmiņai.

Tagad man sākt šķist, ka saprotu kāpēc dzīve bez dzīvniekiem varētu būt patīkamāka. No animals, no problems!
Man jau vakar bija nelāgs piedzīvojums ar paipalām - gribēju tām piedāvāt maizi un kļuvu par liecinieci ainai, kā Anatolijs sāka dzenāt vienu no paipalām tik ļoti,ka tā metās restēs un pēc tam izmisumā izlidoja pa atvērtajām būra durvīm un man sagādāja lieliskus pakaļdzīšanās priekus lidojot tik tiešām tālu un vairākas reizes. Mēs to tomēr atstājām būrī pie visām, kas izrādījās kļūda, jo šorīt viņu atradām ar pavisam asiņainu galvu. Viņa uzreiz tika nogādāta kastē uz istabu, bet Anatolijs drošības pēc ielikts blakusbūrī. Tagad mums ir 2 bēdīgas un sabijušās paipalas, viens traks paipals, kas blēj kā traks un viena, kas izskatās kā no šausmu filmas un jāārstē. Vēl nesen viņas visas kopā bija tik laimīgas!
Tagad neatliek nekas cits, kā rakāties pa putnkopju forumiem.

Inese laukos dzīvos visu šo nedēlu un viņas vēlme darboties ir lipīga - šodiem visas mazmeitiņas sēdēja zālītē pie ābeles un taisīja babai lupatu sedziņu - mēs ar Vitu taisījām sloksnītes, bet Inese tamborēja. Tagad jau aplis ir visai liels un izskatās dikti jauki.
Un vēl mēs šodien novācām sīpolus, un es trenējos mest nažus. Man sanāk aizvien labāk, būs jāsāk tēmēt uz tomātiem virs citu galvām. Un mājā jau no pusastoņiem bija Anna - Vitas kārtējā draudzenīte, nesaprotu, kā cilvēks var tik agri celties un vēl ciemos braukt!
Vēl mēs šodien palielinājām slodzi un noskrējām 46 minūtes Istalsnas virzienā un izpētījām Meža kapus. Tādi dīvaini un maziņi. Mūsu plāns šobrīd ir paskriet visos virzienos, jo ir pagalam stulbi tur dzīvot, bet nezināt, kurp ved ceļi.
Kad atgriezāmies, Inese bija sataisījusi ļoti gardas sāļās pankūkas ar biezpienu, tomātiem, zaļumiem, ķiplokiem un sīpoliem. Man patīk, ja mājā ir kāds, kam patīk gatavot un es ceru, ka kādudien es arī tā darīšu (iegaumē recepti!).
Rīt mums ekskursija, bet es pat nezinu uz kurieni! Pīters izgādāja...

tieši tāda, kādas mēdz piegādāt Vita. Mūsu kadtur, pirms kāda mēneša pirktā mazā paipalu sabiedrība ar mums ir izveidojusi atgriezenisko saiti un piedāvājusi pirmo pašu dēto olu. Ak, kaut es būtu klāt, mans ieteikums bija to tūlīt pat novārīt un svinīgi sadalīt starp visiem klātesošajiem, ne mazāk kā 3 cilvēkiem. Kādam būs jāsaka arī svētku uzruna.

Ko tur daudz, viss bija kā parasti, pats svarīgākais secinājums - visu laiku smagākais darbs ir būt uz siena kaudzes, kamēr kāds lielā ātrumā krauj sienu, jo elpot nav ko un kā mērkaķim jāprot vienlaikus ar dakšām pārsviest sienu mazāk apdzīvotos laukumiņos un lēkāt kā trakam, lai visu pieblietētu un šajā karstumā būt saģērbtam itin ziemīgi.

Tagad tie nolāpītie dz.sv., aug. sk. un es atkal būšu brīva.


Gribu laukt uz braukiem!