Dienas prieciņi

..bet šodien mēs bijām uz Rēzekni un Vita nolika tiesības velobraucienā. Mēs esam aizvien tuvāk!
Un vēl mēs peldējāmies, ar pūšļiem ir pavisam forši, jo tad nekas nav jādara.

Man bija Vitu jāved uz jūru, un viņa, noklausījusies visas iespējas, ievēlējās tieši šo visvienkāršāko un garlaicīgāko variantu, kaut arī ne nepatīkamāko. Tiesa, mēs izbraucām vēlu, jo varen ilgi sev veikalā izraudzījāmies drēbītes, bet tas bija to vērts. Jo tad, kad mēs tur nonācām, bija tik apmācies, ka sāka līt un mēs sēdējām krastā un ēdām cepumus un krieviņš mums piedāvāja siltu tēju. Un pēc tam laiks bija pietiekami labs, lai taisītu smilšu pilis, kas iebruka un drīzāk līdzinājās stacijas tualetēm un smilšu bruņurupuci, ko no jūras glāba viļņu novadgrāvis. Ģeniāls arhitonikas sasniegums. Un atpakaļceļā es neatgriezeniski Vitu samaitāju un sāku mācīt viņu atšķirt mašīnu markas. Ielas nekad vairs nebūs tādas kā senāk.

Mēs izlēmām izmēģināt gandrīz pēdējo posma pludmali - Ķīšezera krastu, kas dikti strauji paliek dziļš. Tur bija ļoti jauki, bet palikt diemžēl varējām tik stundu papeldēt, jo bija jāskrien uz staciju Vitu sagaidīt. Tagad man fiksi jāizdomā, kā lai līdz rītdienai sadabū Mikas biļetes. Lieta nopietna. Wish me luck!

- beidzamā pietura varenajā 45.autobusa maršrutā, kas nu ir izpētīta. Lielas baudas no tā gan man nebija, jo turpbraucot traki traki sāka sāpēt vēders un tas nepārgāja, līdz pie jūras neaizmigu. Bet savādāk, šī pludmale bija vēl skaistāka, pat futbola un volejbola laukumiņi, ģērbtuve un, labākais, šūpuļtīkls. Viļņi gan šoreiz bija ļoti agresīvi, tie vienlaikus gan grūda uz krastu, gan vilka atpakaļ.
Mēs aizgājām līdz pat Gaujas ietekai, kur, izrādās ir gājis bojā man ļoti tuvs cilvēks, kaut tas bija sen, izpeldējāmies, kaut tur vieglāk būtu bijis rāpot un devāmies pazudušās Carnikavas meklējumos. To gan labāk nebūtu darījuši. Es pirmo reizi dzīvē mandomāt iekļuvu tik blīvā dunduru un pēc tam odu mākonī. Jākasās būs vēl ilgi un, pēc visa spriežot, arī pēdas būs redzamas kādu laiciņu. Šito es vairs negribētu atkārtot.
Nu jā, bet nepārtraukti cīnoties ar apmaldīšanās sajūtu, mums tomēr beigu beigās izdevās atrast pazīstamu vietu un, tā kā iecerētais autobuss jau bija nokavēts, mēs sēdējām parkā un atkal jau ēdām picu. Piezīme par Carnikavu: es nezinu, vai tā ir tikai vakaros vai kā, bet tur bija uzkrītoši daudz jauniešu un daudzi no tiem arī velosipēdisti. Šī nu ir pilsēta bez novecošanas tendences.

bija šodienas pludmale, bet man tur dikti nepatika, aura nebija īstā. Visur uz zariem sēž un atpūtniekus vēro vārnas, baisi metas. Un tur bij tik riebīga iešana pāri sliedēm un caur kaut kādu geto rajonu, ka galīgi sadrūmu. Tāpēc mēs izlēmām doties uz vietu, kur vakar vēl bija labi, tātad Garkalni, pat ja tas nozīmētu, ka jāšķērso nūdistu pludmale. Kā izrādījās, maz viņu tur un tie paši dziļi kāpās ieslēpušies, pilnīgi apbēdinoši. Šoreiz jaukajā pludmalē bija daudz vairāk cilvēku un arī kaut kādas riebīgas aļģes krastos masveidīgi savairojušās. Turklāt, peldēšana bija pavisam garlaicīga, jo viļņi nebij lielāki kā rāmā ezerā.
Un arī mellenes mēs šoreiz nepārēdām.

Apņemšanās turpināt mazgāties ar auksto ūdeni pat jau karstais ir pieejams pagaidām vēl izdodas...

Tā pludmale, precīzāk. Tā bija ļoti jauka arīdzan, bet nedaudz savādākā veidā - smalkākas mājas ceļmalā, upītes ieteka jūrā, vairāk cilvēku un pat savs bāriņš krastmalā - "Ar mani atkal runā kaijas". Un es redzēju klātienē to, kas, mandomāt, saucams par skimbordu un ir vēl viena no jautrajām ūdens lietām ko gribētos iemēģināt. Protams, vislabākā tomēr bija jūra, kas šoreiz bija ļoti viļņaina, man pirmajā reizē peldoties bija šoks - kas tad tas, vai tiešām vēl esam vecajā labajā Baltijas jūrā? Bet es visu laiku kliedzu aiz sajūsmas, es tur neko nevarēju padarīt, sajūta bija pārāk pacilājoša. Tik pirmatnējs spēks bija viļņos! Es gāju, es stāvēju, es lecu, es lidoju, es peldēju, es niru, es lēkāju kā delfīns, es darīju to visu arī atmuguriski un trīs reizes un jutos satriecoši. Man patika rotaļāties ar jūru. Un šoreiz mēs padomājām arī par ēdienu un rīkojām pikniku ar mellenēm, rīta picu, šokolādi un avenēm.
tur aug TĀDI neskartu, lielu melleņu ceri, ka prieks pārņem!

Heh, šodien laikam katrs ir piedzīvojis ko žēlabīgi slapju, kaut vai aiz loga, bet es, lūk, to pacentos piedzīvot vientuļā privātmāju ielā, ko no abām pusēm ieskauj augsts žogs, tā nedodot iespēju paslēpties. Peldēties sagribējusi! Nu sausa es tiešām nebiju.
Man šķiet, ka tad es nebiju laimīga, jo bijos par lietām, bet tagad gan es gribētu būt lietū un negaisā.

Mēs bijām Turībā un tur nekā laba nebija, bet interjers gan tāds itin eiroremontīgs. Kā vēlāk teica tips1 pie ezera: "Es jau tagad tikai Turību varētu pabeigt", vai gan par to var priecāties?
Un vēlāk tātad devāmies pie Ķīsīša, slepenajā pludmalē, un ūdenī mērcējāmies divas stundas no vietas, tik tiešām. Tad krastā mēs žuvām un es no gliemežvāciņiem liku SOS ziņojumu un tips1 izīrēja M. peldmatracīti par to mums atdodot visas savas mantas, savu draugu, kas no Ludzas, un vēl pats sevi. Un no viņiem atpirkties varēja tikai izdzerot vietējā veikaliņā speciāli mums pirkta vīna glāzi. Un tās atvēršana bij īsts šovs!

M. šo vietu labprāt vairs neapmeklēs.

Mēs gājām, gājām un aizgājām! Ar brīnišķīgo 45. autobusu aizbraucām līdz Garupei, kaut tuvāk būtu Garciemā un ejotejotejot nonācām lieliskā koku pludmalē (tās ir daudz jaukākas par akmeņu pludmalēm). Un lai tur nokļūtu bij jāšķērso dabas parks "Piejūra", jā daiļrunīgi, kas arī bija lieliska vieta ar biezām sūnām un stāviem kalniem. Tur es gāju ēst lielākās mellenes, kādas jebkad biju redzējusi, jo viss ēdiens bij aizmirsies mājās un līdzi nebij itin nekā.
Un tur laikam es ieguvu savu pirmo ērci, kas ir ļoti jauks, mazs radījums, kas mazā burciņā šobrīd man sēž blakus. Neticu, ka tai varētu būt bijuši ļauni nodomi.