Dienas prieciņi

Eh, jāņi manu skaisto, jauno, brīnišķīgo dzīvi ir nobīdījuši. Vispār, arī Edgars, bet varbūt tās ir tikai atrunas. Šā kā tā - fakts: ir pus trīs un es neguļu.
Un šodien mēs ar liepām aizbraucām uz jūru, es, piemēram, pirmoreiz, un kā siļķes gulējām rindiņā uz vēdera un izlikāmies, ka lasām. Kaut gan es lasīju savu Donu Kihotu ļoti godprātīgi, jo gulēt šādās vietās vēl aizvien ir pret maniem principiem.
Es it kā nesauļojos, jo nebija krēma, un pat drēbes nevilku nost, bet saule redzēja manas kājas, un, izrādās, arī tās ir visai kaprīzas. Nu, vismaz šobrīd to krāsa ir burvīgi sarkana, tā vēl nekad nebija bijis. Es priecājos, ka vismaz ar muguru nenotika tas pats.
Un tad mēs skrējām uz Dominu meklēt šlipsi. Atradām arī.
:)

Man bija Vitu jāved uz jūru, un viņa, noklausījusies visas iespējas, ievēlējās tieši šo visvienkāršāko un garlaicīgāko variantu, kaut arī ne nepatīkamāko. Tiesa, mēs izbraucām vēlu, jo varen ilgi sev veikalā izraudzījāmies drēbītes, bet tas bija to vērts. Jo tad, kad mēs tur nonācām, bija tik apmācies, ka sāka līt un mēs sēdējām krastā un ēdām cepumus un krieviņš mums piedāvāja siltu tēju. Un pēc tam laiks bija pietiekami labs, lai taisītu smilšu pilis, kas iebruka un drīzāk līdzinājās stacijas tualetēm un smilšu bruņurupuci, ko no jūras glāba viļņu novadgrāvis. Ģeniāls arhitonikas sasniegums. Un atpakaļceļā es neatgriezeniski Vitu samaitāju un sāku mācīt viņu atšķirt mašīnu markas. Ielas nekad vairs nebūs tādas kā senāk.

- beidzamā pietura varenajā 45.autobusa maršrutā, kas nu ir izpētīta. Lielas baudas no tā gan man nebija, jo turpbraucot traki traki sāka sāpēt vēders un tas nepārgāja, līdz pie jūras neaizmigu. Bet savādāk, šī pludmale bija vēl skaistāka, pat futbola un volejbola laukumiņi, ģērbtuve un, labākais, šūpuļtīkls. Viļņi gan šoreiz bija ļoti agresīvi, tie vienlaikus gan grūda uz krastu, gan vilka atpakaļ.
Mēs aizgājām līdz pat Gaujas ietekai, kur, izrādās ir gājis bojā man ļoti tuvs cilvēks, kaut tas bija sen, izpeldējāmies, kaut tur vieglāk būtu bijis rāpot un devāmies pazudušās Carnikavas meklējumos. To gan labāk nebūtu darījuši. Es pirmo reizi dzīvē mandomāt iekļuvu tik blīvā dunduru un pēc tam odu mākonī. Jākasās būs vēl ilgi un, pēc visa spriežot, arī pēdas būs redzamas kādu laiciņu. Šito es vairs negribētu atkārtot.
Nu jā, bet nepārtraukti cīnoties ar apmaldīšanās sajūtu, mums tomēr beigu beigās izdevās atrast pazīstamu vietu un, tā kā iecerētais autobuss jau bija nokavēts, mēs sēdējām parkā un atkal jau ēdām picu. Piezīme par Carnikavu: es nezinu, vai tā ir tikai vakaros vai kā, bet tur bija uzkrītoši daudz jauniešu un daudzi no tiem arī velosipēdisti. Šī nu ir pilsēta bez novecošanas tendences.

bija šodienas pludmale, bet man tur dikti nepatika, aura nebija īstā. Visur uz zariem sēž un atpūtniekus vēro vārnas, baisi metas. Un tur bij tik riebīga iešana pāri sliedēm un caur kaut kādu geto rajonu, ka galīgi sadrūmu. Tāpēc mēs izlēmām doties uz vietu, kur vakar vēl bija labi, tātad Garkalni, pat ja tas nozīmētu, ka jāšķērso nūdistu pludmale. Kā izrādījās, maz viņu tur un tie paši dziļi kāpās ieslēpušies, pilnīgi apbēdinoši. Šoreiz jaukajā pludmalē bija daudz vairāk cilvēku un arī kaut kādas riebīgas aļģes krastos masveidīgi savairojušās. Turklāt, peldēšana bija pavisam garlaicīga, jo viļņi nebij lielāki kā rāmā ezerā.
Un arī mellenes mēs šoreiz nepārēdām.

Tā pludmale, precīzāk. Tā bija ļoti jauka arīdzan, bet nedaudz savādākā veidā - smalkākas mājas ceļmalā, upītes ieteka jūrā, vairāk cilvēku un pat savs bāriņš krastmalā - "Ar mani atkal runā kaijas". Un es redzēju klātienē to, kas, mandomāt, saucams par skimbordu un ir vēl viena no jautrajām ūdens lietām ko gribētos iemēģināt. Protams, vislabākā tomēr bija jūra, kas šoreiz bija ļoti viļņaina, man pirmajā reizē peldoties bija šoks - kas tad tas, vai tiešām vēl esam vecajā labajā Baltijas jūrā? Bet es visu laiku kliedzu aiz sajūsmas, es tur neko nevarēju padarīt, sajūta bija pārāk pacilājoša. Tik pirmatnējs spēks bija viļņos! Es gāju, es stāvēju, es lecu, es lidoju, es peldēju, es niru, es lēkāju kā delfīns, es darīju to visu arī atmuguriski un trīs reizes un jutos satriecoši. Man patika rotaļāties ar jūru. Un šoreiz mēs padomājām arī par ēdienu un rīkojām pikniku ar mellenēm, rīta picu, šokolādi un avenēm.
tur aug TĀDI neskartu, lielu melleņu ceri, ka prieks pārņem!

Mēs gājām, gājām un aizgājām! Ar brīnišķīgo 45. autobusu aizbraucām līdz Garupei, kaut tuvāk būtu Garciemā un ejotejotejot nonācām lieliskā koku pludmalē (tās ir daudz jaukākas par akmeņu pludmalēm). Un lai tur nokļūtu bij jāšķērso dabas parks "Piejūra", jā daiļrunīgi, kas arī bija lieliska vieta ar biezām sūnām un stāviem kalniem. Tur es gāju ēst lielākās mellenes, kādas jebkad biju redzējusi, jo viss ēdiens bij aizmirsies mājās un līdzi nebij itin nekā.
Un tur laikam es ieguvu savu pirmo ērci, kas ir ļoti jauks, mazs radījums, kas mazā burciņā šobrīd man sēž blakus. Neticu, ka tai varētu būt bijuši ļauni nodomi.

Es redzēju Lielupes ieteku jūrā un tur notiek lielas lietas! Krastu esot spridzinājuši, lai normāli izietu ledi un tagad tur ir stāvi krasti kā no dolomīta, tādi smuki slāņaini un visur mētājas priedītes. Un tajā pašā Bolderājas pludmalē bija arī daudz daudz silpureņu (vismaz 6 īsā posmā ir daudz priekš sarkanās grāmatas auga), bet, pretēji botāniskā dārza eksponātiem , tās vēl neziedēja. Dažbrīd bija auksti, dažbrīd pat karsti, bet pikniks bija iespējams. Un atpakaļceļā bija veseli četri kaitbordisti, kas ļoti jauki šaudījās šurbu turpu, bet nesapinās. Un vēl es braucu ar brīnišķīgu sarkanu volvo s40, kas izskatījās ļoti mīlīgs, kāpēc man tik viegli tās iepatīkas? Vispār jau tā ir nenormāli garlaicīga mašīna, tas ko es redzēju bija, es nezinu, kaut kas vairāk par mašīnu - tās raksturs, tās vieglums, tās idealizācija, vispār tas ir diezgan slimi.