Dienas prieciņi

Bet man kā parasti tik daudz kas nepatīk.
Visvairāk - tas, ka man atdāvināja rado pulksteni, kas izskatījās tā it kā viņa tikai šorīt būtu atcerējusies, ka man ir svētki. Pirmkārt, man patika uz to skatīties, bet būt tā īpašniecei nešķiet pareizi, un otrkārt, ja es ko dāvinātu, tad es vismaz pacenstos to pielāgot un uzpucēt, viņš acīmredzami bija vairākus posmus par lielu. Ai.

Būt riebīgai pret visiem atmaksājas! Tagad mūsmājās satiksmi aizšķērsojusi liela un smaga kaste ar uzrakstu yamaha. Es luncinos tai apkārt un cenšos panākt ātrāku izpakošanu.
Bet vēl pirms brīža mēs bijām pie Ģirta un ēdām gardumus. Un Nikucītis visus izklaidēja ar fingerborda un florbola trikiem. Viņam ir tāds augstu pakārts maisiņš, kurā samestas mīkstās mantiņas, viņš ar velnišķīgu gaismiņu acīs paziņoja, ka sametis tās tur lai tās pūst. Tādos brīžos man viņš patīk vislabāk.

Pagāj'šreiz vasarnīcā pie jūras, šoreiz Mārupē pie Bārtuļiem.
Man par to tikai prieks, jo beidzot bij iespēja redzēt viņu māju un pie reizes satikt brīnišķo Felu.
Un vēl tur bija arī asspalvainais Džeka Rasela terjers Džeimss Bonds, viens no diviem Latvijā, bet nu tas bij tāds pašpuika, kā atnāca, tā sāka čurāt uz visiem krūmiņiem un peldēties mazajā, visu apjūsmotajā dīķītī, tieši pāri nesen izplaukušajām ūdensrozēm.
Nēnuprotams, kātad var nepieminēt manu pazemojošo izgāšanos no 20 cm augstām šūpolēm un nokrišanu inappropriate pozā. Viņi laikam izlikās, ka neko neredzēja.
Un māja bija pilna arī ar ārstiem.
Tik forša vieta - no trim pusēm tikai pļaviņas, brīnišķīgs dārzs, divi dīķīši un pilnmēness, viss tur bij pārāk labi.
Gunu nudien var tikai apbrīnot par to, ka viņai apkārt ir tik brīnišķīgi cilvēki un vēl jo vairāk par to, ka viņa nebaidās būt viņa pati un ir atradusi veidu kā bez pārmetumiem izbaudīt dzīvi.
Un bij vēl daudz kas jauks, bet laikam jau es vairs neko neatceros.

Es redzēju Lielupes ieteku jūrā un tur notiek lielas lietas! Krastu esot spridzinājuši, lai normāli izietu ledi un tagad tur ir stāvi krasti kā no dolomīta, tādi smuki slāņaini un visur mētājas priedītes. Un tajā pašā Bolderājas pludmalē bija arī daudz daudz silpureņu (vismaz 6 īsā posmā ir daudz priekš sarkanās grāmatas auga), bet, pretēji botāniskā dārza eksponātiem , tās vēl neziedēja. Dažbrīd bija auksti, dažbrīd pat karsti, bet pikniks bija iespējams. Un atpakaļceļā bija veseli četri kaitbordisti, kas ļoti jauki šaudījās šurbu turpu, bet nesapinās. Un vēl es braucu ar brīnišķīgu sarkanu volvo s40, kas izskatījās ļoti mīlīgs, kāpēc man tik viegli tās iepatīkas? Vispār jau tā ir nenormāli garlaicīga mašīna, tas ko es redzēju bija, es nezinu, kaut kas vairāk par mašīnu - tās raksturs, tās vieglums, tās idealizācija, vispār tas ir diezgan slimi.

Šodien tātad
1)otro reizi šogad no mājām izvilku velosipēdu
2)otro reizi dzīvē apmeklēju Botānisko dārzu, kopā ar mammu, Helēnu, Sarmīti un Jēkabu
3)otro reizi vispār biju ciemos pie Dacītes kopā ar iepriekš minētajiem un vēl vismaz tikpat daudz cilvēkiem
4)piedalījos viņas dzimšanas dienas svinībās, kaut arī nebiju aicināta, bet mājās pārrados tikai tikko, velosipēda kungu gļēvi ievelkot trolejbusā (bet mani piespieda! un jā, tā arī ir jaukāk, nekā kā vientuļajam vilkam dzīties cauri visai Rīgai)

Manā dzimšanas dienā izskanējis un visai wtf, bet jauks:
I.Z. – Es cenšos lietas nepirkt. Nu labi, pārtiku un saldumus.
J.L. – Ja, ir jābūt mīkstai vietiņai!