Dienas prieciņi

Dažas lekcijas; mēs pamatoti spriedām, ka ceturtdienas ir visforšākās ar tulkošanu un semiotiku (vispār - antropoloģisku kutūras teoriju).
Tad man bija pēdējā reize dzīvē, kad satiku Tateviku. Es viņai uzdāvināju kartīti un 5 sarkanas rozes, nezinu, šķiet, ka jāpietiek. Un tikšanās bija jauka, bet galīgi ne sentimentāla, tas bija tā, it kā mēs nākamnedēļ atkal tiktos. Un lekcijā mes neko perfektu tā arī nenospēlējām, toties uzsākām padziļinātu diskusiju par to, vai aizloga ir bmw x3 vi x5, piemeklējot argumentētus piemērus internetā. Jā, ģeniāli, par tādām lietām es maksāju LS10 stundā, tāda es esmu.
Tagad, ka tas ir beidzies, esmu gandrīz vai laimīga un ar lielu slogu nosto kakla, tomēr mazs nomākums - viņa izrādīja vēlmi piespēlēt mani savai māsai. Tad jau redzēs, bet tas nozīmē, ka es varbūt tomēr manā dzīvē vēl būs armēņi. Tomēr uzliku sev Natalia Kills dziesmiņu Free piedziedājuma dēļ. Ca se fete.

Šodien es, kā parasts, nodarbojos ar ekstrēmo klavierspēlēšanu.
#aukstumā redzama elpa un no taustiņiem ledaini pirksti

Šodien bija pēdējā nodarbība, veselas 5 stundas gara, Tate brauc uz dzimteni, un man vairs nebūs, kas māca klavieres. Un man viņas noteikti ļoti pietrūks, lai kā es vēl neapzinātos zaudējumu.
Šobrīd man ir ļoti daudz ambīciju turpināt, kaut nu tās noturētos! Visa pamatā ir darbs, darbs, darbs.

Kad es spēlēju klavieres un saku kaut ko no sērijas: "Staccato vienmēr ir bijis mans netalants," tad Tate mani apklusina un saka, ka tā nedrīkst un jāsaka: "Man viss sanāk." Bet es nevaru, man fiziski riebīgi šitik diametrāli pretēji savām domām runāt.
Bet vispār tur kaut kas ir.

Mēs ar Tati šodien ierakstījām pirmo superhitu jaunizceptajai grupai Vientuļo taustiņu apvienība. Tā būs internacionāla grupa, kuras vienīgo muzikālo dalībnieku gremdēs otra nemuzikalitāte, un tās raksturīgākās īpašības būs daudzveidīga skaņa un nemākulīgs dažādu instrumentu lietojums, bet nevienam nav jāzina, ka tas patiesībā ir viens vienīgs gudrs instruments.
Es burtiski saožu panākumus.

Šodienas masu psihoze - trios Latvijas kanālos rāda kāzu tiešraidi, how sick is that? Bet es noskatījos vakara mazo speciālizlaidumu ar svarīgākajiem brīžiem - bija jauki, tur bija visādi smieklīgi tērpi, es dzirdēju karaliskās balsis un redzēju laulību tradīcijas, vispār viņi bija gana jauki un pieticīgi.

Mana diena, savukārt, aprobežojās ar klaviernodarbību PPMF, iespējams, pēdējo reizi. Katrā ziņā nākamreiz mēs atkal tiksimies pie manis. Un es centos izvēlēties telefonu, a very painful procedure.

Un mana istaba nekad vēl nebūs bijusi tik kārtīga, šodien šeit būs privātstunda.

Šodien ir mana klaviermācīšanās gadadiena un vēl šodien visi atvarās no Mārtiņa Freimaņa.
No visiem galiem skumji.

Lieliska nekā nedarīšanas diena. Edgars gandrīz visu laiku pavadīja pie datora, tas ir labi, jo tad m. nācās palikt kopā ar mani un pieskatīt pieskatāmos. Visa centrā bija klavieres - man nekādi neizdevās nokoncentrēties uz Gavoti, toties Edgars man iemācīja Melanholisko valsi, es pati nejauši atšifrēju Riwer flows in you sākumu un ed. iemācīju mistera Bīna melodiju, turklāt iemācījos spēlēt himnu. Ražīgi.
Vēl, es tiešām varētu dzīvot mājā - es profesionāli protu iekurināt kamīnu, apieties ar signalizāciju, spēlēties ar traukumašīnu, turklāt es esmu tā, kura iet pēc malkas un izbērt miziņas. Kā īsts vietējais. Par kaut ko laikam liecina arī tas, ka man nezin kāpēc ir jāmazgā viņu kaķīša tualete - vai tad tā apejas ar viesiem? Shame, shame, shame.

Jon Schmidt ir nežēlīgi iedvesmojošs, jāiet turpināt spēlēt klavieres. Kaut gan mana pašapziņa nu ir iemīta vismaz 20 pēdas zem zemes.
Bet mūziķi ir forši, vismaz pāris pakāpes augstākstāvoši dzīvnieki par mums, parastajiem vulgaris.

Ir dziesmas, kas atnāk ik pēc laiciņa un nekad neapnīk - tās vienkārši ir pārāk lieliskas.
Es atkal jau esmu par vēlu sākusi ko darīt, savā susuriņprātā aprēķinot, ka visām lietām nevajadzēs vairāk kā 10 minūtes, nabaga neglābjamais optimists! Bet darbs ir tiešām jauks un iedvesmojošs - Comment Dieu a cree le premier homme et la premiere femme, mani šis uzdevums noskaņo tā īpaši, viss teksts nāk pats, bez piepūles.
Obligāti jānoskatās Et Dieu... créa la femme, kaut arī tas nemaz nebūs nekas šaisakarā.
Vēl tikai jāpaspēlē klavieres - ideāls veids, kā noskaņoties miegam, un jāsapņo.

Dīvaini ir, ja ieejot istabā, pirmais ko ierauga ir liels, līdz šim tur nebijis objekts.

Es spēlēju klavieres, graužu ābolus un mokos ar apziņu, ka jāsāk mācīoties, jo tūlīt jau būs jāiet prom no mājām, bet nekas normāls nav izdarīts.

Būt riebīgai pret visiem atmaksājas! Tagad mūsmājās satiksmi aizšķērsojusi liela un smaga kaste ar uzrakstu yamaha. Es luncinos tai apkārt un cenšos panākt ātrāku izpakošanu.
Bet vēl pirms brīža mēs bijām pie Ģirta un ēdām gardumus. Un Nikucītis visus izklaidēja ar fingerborda un florbola trikiem. Viņam ir tāds augstu pakārts maisiņš, kurā samestas mīkstās mantiņas, viņš ar velnišķīgu gaismiņu acīs paziņoja, ka sametis tās tur lai tās pūst. Tādos brīžos man viņš patīk vislabāk.

Man šodien bija klaviernodarbība, tad Miķeļdienas tirdziņa apmeklēkums un man šķiet, ka mēs beidzot izvēlējāmies klavieres.
Tās ir Yamahas YDP-181 un šķiet, ka ir visoptimālākais šobrīd iedomāti svarīgā apvienojums - GH taustiņi, 128 polifonija un pat sīks displejiņš nenozīmīgu lietu attēlošanai, viss ietilpināts pieņemamā(!) cenā - Ls 875. Mani tikai mulsina tas, ka klavieres bija kastē un es tās nemaz neesmu redzējusi, visi demonstrējumi notika uz clp 330, kas esot "gandrīz tādas pašas".

Ārprāts, laikam jau arī normāli izgulēties nenāktu par ļaunu, tomēr es šorīt jutos tik depresīvi! Katrā ziņā man nemaz negribējās iesaistīties attīstošās diskusijās svešvalodās vai kā citādi pieslēgties pasaulei. Manas cēlākās apņemšanās sagrauj jebkura nepieciešamība intelektuāli piepūlēties un rakstīt kādu garadarbu. Diez kādu nākotni man var paredzēt? Es gribētu būt kurmis.
Ja man būtu klavieres, tās tagad būtu mans labākais draudziņš.

Man vēl aizvien jārisina jautājums par klavierēm, jo pagaidām nekas cits neatliek, kā vien trenēties uz papīra lapiņas, kur uzzīmētas pāris oktāvas, tomēr cilvēkam bez muzikālās dzirdes šāda spēlēšana neko daudz nevar dot.
Pagājšpiekdien, kad apstaigājām pāris mūzikas veikalus, mums piezvanīja Anita un piedāvāja ņemt savu Rīgu, kaut gan tā tā īsti nemaz nav viņas, turklāt vēl aizvien parastā pianīna spēcīgs pretarguments ir skaļums un smagums. Toties skaņa dabīgāka. Ja izvēle tomēr kritīs par labu digitālajām, man gribētos izvirzīt teoriju, ka tām nāksies būt no yamahas, preferably, clavinova sērijas. Ufff, izmaksas, izmaksas.

Man šodien bija obligāti jāieskrien bibliotēkā, jo termiņi jau nokavēti, bet tā kā velosipēdu šai karstumā stiept augšā negribējās, ar trīcošu sirdi un apņemšanos visu izdarīt ekstremāli ātri, atstāju to lejā un pa trim pakāpieniem uzreiz skrēju augšā. 1. nodaļā nododamo grāmatu man lika nest augšā, jo tur tās īstā vieta, tāpēc steidzos tālāk, tas man tāpat būtu jādara. skrienu, skrienu, skrienu
Un tad... es nākamajā stāvā atveru durvis un dzirdu manu slepeno mīļāko klavierdziesmu - River Flows In You. Man šķita, ka tas ir joks un galva mani izjoko, bet aiz sienas, tur tiešām to uz pavisam īstām klavierēm spēlēja pavisam īsts dzīvs puisis un darīja to tiešām lieliski. Es bikli pastāvēju viņam pavisam tuvu, pie plaukta fiksi izvēlēdamies nākamo must read grāmatiņu, bet kad jau noritēja exchange pie bibliotekāres, viņš pārgāja uz nākamo lielisko dziesmu - Comptine d'un autre été; l'après midi. Es biju izmisusi, ka jāskrien glābt riteni un es nevaru šeit palikt, bet devos prom.
Tomēr, ja viss notiktu tā kā tam jānotiek, es tur sēdētu viņam blakus pie klavierēm eternellement. Ja vien.. es nebūtu tik kautrīga un mācētu dzīvot. Cik maz vajag, lai iemīlētos kādā cilvēkā tikai tādēļ vien, ka viņš spēj izdarīt ko tik brīnišķīgu!
Un vēl - mūzika spēj darīt laimīgu. Prooved.
Un tas ir galvenais iemesls, kāpēc es sāku mācīties spēlēt klavieres.

Atkal jau diena izlaista, bet "vakardiena" bija jauka - zāļu tirgus, kas vācās nost, un Tate, kas beidzot teoriju, mani apbēra ar dāvanām. Es viņai piparkūku leduslācīti, viņa man mīksto leduslācīti, grāmatu un jaciņu. Un mēs dzērām tēju ar ābolu un šokolādi, un kad viņa sāka runāt par sienāžiem, ko viņa bērnībā turēja burkā un kas pīpēja, es pavisam apmulsu.
WTF?
Pīpējoši sienāži?

Radinieki ir prom un es varu updeitot savus ierakstus, bet nekas cits šodien, kā liekas, nav noticis. Vienīgais, atkal jau jāraksta kārtējā eseja par lietām, kurās man nav viedokļa un jāmācās muzikālie termini, jo rīt beidzot pie Tates būs eksāmens. Oh, well, nāksies celties agrāk.