Dienas prieciņi

Es gribu dzīvot Japānā, es gribu dzīvot Ķīnā, es gribu dzīvot Krievijā, es gribu dzīvot Īslandē, tikai jāizdomā iemesls.

Imants Ziedonis.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

Es gribu. Ielieciet man rokās Ziedoni un ieslēdziet kaut kur.

Ārprāts, laikam jau arī normāli izgulēties nenāktu par ļaunu, tomēr es šorīt jutos tik depresīvi! Katrā ziņā man nemaz negribējās iesaistīties attīstošās diskusijās svešvalodās vai kā citādi pieslēgties pasaulei. Manas cēlākās apņemšanās sagrauj jebkura nepieciešamība intelektuāli piepūlēties un rakstīt kādu garadarbu. Diez kādu nākotni man var paredzēt? Es gribētu būt kurmis.
Ja man būtu klavieres, tās tagad būtu mans labākais draudziņš.

Es gribu, lai notiek kas mīļš.