Dienas prieciņi

Imants Ziedonis.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

Es gribu. Ielieciet man rokās Ziedoni un ieslēdziet kaut kur.

Mani Tate mocīja un lika uzrakstīt dzejoli, turklāt par rozēm, lai visu padarītu vēl sliktāku. Es atliku, jo man riebjas, bet tad es izdomāju ideālu risinājumu - rakstīt haikas, tas ir mazāk riebīgi. Vismaz līdz brīdim, kad es sāku skaitīt zilbes (maģiskā formula - 5:7:5). Turklāt tās tomēr ir rozes, neko normālu tur nevar uzrakstīt, ja vien nav dzejnieka tieksmju. Man ceturtdien, patiecoties izkritušai lekcijai, pirms nodarbības vēl atlika laiks uzrakstīt trešo haiku par ne mazāk būtisko elementu - ērkšķi (svētā trīsvienība,mm) un, iedvesmai, es sēdēju kanālmalā, pie ozola, kas pilnīgi bez piepūles radīja šo haiku (bez piepūles, jo nebija čakara ar zilbju meklēšanu, un par tās neveiklumu ir jāsmejas):
Ozols pleš zarus,
Garām plūst ūdens un pīles,
Es ēdu ābolu.
Nevar taču tādu šedevru laist zudībā nekur nepiefiksējot.

Ak, jā, un īpašais veltījums man (jo kādam jau tas jādara) ir šis atbilstīgais dzejolis, ko šodien vēl mācēju no galvas un rātni starpbrīdī pusgaitenī skaitīju skolotājai. Es to pierakstīšu, lai neaizmirstu, un tas būs mēģinājums saglabāt savā īstermiņā atmiņā vismaz kaut ko un, varbūt, tik ļoti nemocīties nākotnē, kad pēkšņi jāatceras kāds dzejolis. Jebkurā gadījumā, tas ir jauks. Un ir neprātīgi svarīgi zināt, ka tas ir no 1982.gadā iznākušā krājuma "Sol minors", vai ne?
O. Vācietis, "Atlikt"

Kā man mudina
atlikt to strīdu,
atlikt to izlemšanu,
atlikt tās šaubas,
atlikt to darīšanu
atlikt to šodienu
vismaz uz rītdienu!

Vienreiz es paklausīju
un dabūju zināt,
ka ikviens atliktais
rīt izrādīsies,
ka bijis
neatliekams


Viņš to definitely ir veltījis man, bet tā daļa par zināt dabūtā apjēgšanu vēl īsti nefunkcionē...