Dienas prieciņi - Vācietis

Ak, jā, un īpašais veltījums man (jo kādam jau tas jādara) ir šis atbilstīgais dzejolis, ko šodien vēl mācēju no galvas un rātni starpbrīdī pusgaitenī skaitīju skolotājai. Es to pierakstīšu, lai neaizmirstu, un tas būs mēģinājums saglabāt savā īstermiņā atmiņā vismaz kaut ko un, varbūt, tik ļoti nemocīties nākotnē, kad pēkšņi jāatceras kāds dzejolis. Jebkurā gadījumā, tas ir jauks. Un ir neprātīgi svarīgi zināt, ka tas ir no 1982.gadā iznākušā krājuma "Sol minors", vai ne?
O. Vācietis, "Atlikt"

Kā man mudina
atlikt to strīdu,
atlikt to izlemšanu,
atlikt tās šaubas,
atlikt to darīšanu
atlikt to šodienu
vismaz uz rītdienu!

Vienreiz es paklausīju
un dabūju zināt,
ka ikviens atliktais
rīt izrādīsies,
ka bijis
neatliekams


Viņš to definitely ir veltījis man, bet tā daļa par zināt dabūtā apjēgšanu vēl īsti nefunkcionē...