Dienas prieciņi

Dažas lekcijas; mēs pamatoti spriedām, ka ceturtdienas ir visforšākās ar tulkošanu un semiotiku (vispār - antropoloģisku kutūras teoriju).
Tad man bija pēdējā reize dzīvē, kad satiku Tateviku. Es viņai uzdāvināju kartīti un 5 sarkanas rozes, nezinu, šķiet, ka jāpietiek. Un tikšanās bija jauka, bet galīgi ne sentimentāla, tas bija tā, it kā mēs nākamnedēļ atkal tiktos. Un lekcijā mes neko perfektu tā arī nenospēlējām, toties uzsākām padziļinātu diskusiju par to, vai aizloga ir bmw x3 vi x5, piemeklējot argumentētus piemērus internetā. Jā, ģeniāli, par tādām lietām es maksāju LS10 stundā, tāda es esmu.
Tagad, ka tas ir beidzies, esmu gandrīz vai laimīga un ar lielu slogu nosto kakla, tomēr mazs nomākums - viņa izrādīja vēlmi piespēlēt mani savai māsai. Tad jau redzēs, bet tas nozīmē, ka es varbūt tomēr manā dzīvē vēl būs armēņi. Tomēr uzliku sev Natalia Kills dziesmiņu Free piedziedājuma dēļ. Ca se fete.

O, jā ,man šodien bija īpašais brīdis skatoties uz pulksteni veselu minūti!
Kopā ar Tateviku mēs sēdējām pie klavierēm un domājām labas domas.

Šodien bija pēdējā nodarbība, veselas 5 stundas gara, Tate brauc uz dzimteni, un man vairs nebūs, kas māca klavieres. Un man viņas noteikti ļoti pietrūks, lai kā es vēl neapzinātos zaudējumu.
Šobrīd man ir ļoti daudz ambīciju turpināt, kaut nu tās noturētos! Visa pamatā ir darbs, darbs, darbs.

Kad es spēlēju klavieres un saku kaut ko no sērijas: "Staccato vienmēr ir bijis mans netalants," tad Tate mani apklusina un saka, ka tā nedrīkst un jāsaka: "Man viss sanāk." Bet es nevaru, man fiziski riebīgi šitik diametrāli pretēji savām domām runāt.
Bet vispār tur kaut kas ir.

Es vēlētos kaut būtu izmantojusi izdevību un uzstājusi uz sarunāšanaos armēniski jau no paša sākuma. Tagad es atceros tikai "če" + "ha", "inč?", kā arī "jez kez sirumen!".

Mēs ar Tati šodien ierakstījām pirmo superhitu jaunizceptajai grupai Vientuļo taustiņu apvienība. Tā būs internacionāla grupa, kuras vienīgo muzikālo dalībnieku gremdēs otra nemuzikalitāte, un tās raksturīgākās īpašības būs daudzveidīga skaņa un nemākulīgs dažādu instrumentu lietojums, bet nevienam nav jāzina, ka tas patiesībā ir viens vienīgs gudrs instruments.
Es burtiski saožu panākumus.

Tatei ir jauns afērs ar itāli Džovani un šodien viņa skrēja uz lidostu viņu sagaidīt ar pārsteiguma dāvanām. Mans viedoklis bija gana svarīgs, lai izvēlētos puķu krāsu, un vispār. Forši!
Bet laikam vēl svarīgāk ir tas, ka es šodien atklāju, ka pazīstu trīs topošos juristus, iepriekš man likās, ka tā fakultāte mūsējos kā sugu nesatur.

Mani Tate mocīja un lika uzrakstīt dzejoli, turklāt par rozēm, lai visu padarītu vēl sliktāku. Es atliku, jo man riebjas, bet tad es izdomāju ideālu risinājumu - rakstīt haikas, tas ir mazāk riebīgi. Vismaz līdz brīdim, kad es sāku skaitīt zilbes (maģiskā formula - 5:7:5). Turklāt tās tomēr ir rozes, neko normālu tur nevar uzrakstīt, ja vien nav dzejnieka tieksmju. Man ceturtdien, patiecoties izkritušai lekcijai, pirms nodarbības vēl atlika laiks uzrakstīt trešo haiku par ne mazāk būtisko elementu - ērkšķi (svētā trīsvienība,mm) un, iedvesmai, es sēdēju kanālmalā, pie ozola, kas pilnīgi bez piepūles radīja šo haiku (bez piepūles, jo nebija čakara ar zilbju meklēšanu, un par tās neveiklumu ir jāsmejas):
Ozols pleš zarus,
Garām plūst ūdens un pīles,
Es ēdu ābolu.
Nevar taču tādu šedevru laist zudībā nekur nepiefiksējot.

Atkal jau diena izlaista, bet "vakardiena" bija jauka - zāļu tirgus, kas vācās nost, un Tate, kas beidzot teoriju, mani apbēra ar dāvanām. Es viņai piparkūku leduslācīti, viņa man mīksto leduslācīti, grāmatu un jaciņu. Un mēs dzērām tēju ar ābolu un šokolādi, un kad viņa sāka runāt par sienāžiem, ko viņa bērnībā turēja burkā un kas pīpēja, es pavisam apmulsu.
WTF?
Pīpējoši sienāži?

Manis sacerētā dziesmiņa izklausās aizvien jaukāk un šodien es to jau mācījos spēlēt ar abām rokām. Tas gan ir īsts murgs, it kā visu saprotu, bet salikt to kopā gan ir smagi... Un Tate mani apdāvināja kā dzimšanas dienā - man pasniedza balonus par šīgada sasniegumiem - zpd un tā, vēl šokolādīti, apvākoja ar enģelīšiem manu kladīti, uzdāvināja ar manu starpniecību mammai vārda dienā ideāli sarkanu rozi un nosūtīja vēstuli par maniem šo 3 mēnešu sasniegumiem, esmu saslavēta tā, ka iedomīgs var palikt. Tā nu ar visu šo ītemu kaudzi nekāds šopings nesanāca. Bet viņa tiešām ir šausmīgi jauks cilvēks un ne jau tāpēc, ka man kaut ko dāvina, bet tāpēc, ka tā ir. Traki, nezinu, kā lai viņai tiek līdzi...

Sarunas ar Tati tik ir neizsakāmi iedvesmojošas, ka, liekas, drīz es sākšu tās konspektēt.
Un vēl es šodien uzzināju, ka Ludzā, uz kuru es diemžēl kora dēļ neaizbraucu, nav ne lifta, ne eskalatora un pat ne luksofora, tāpēc ir liela iespēja, ka turienes cilvēki, sevišķi bērni, tādu pat nav lietojuši. Esmu šokā, cik tur nav būts, bet nekad to nebiju tā piefiksējusi.
Note to myself - šodien uzsāku aktīvu velosezonu bez atkāpšanās ceļa.

Man ļoti patīk mana klavieru skolotāja, iedvesmojošs cilvēks ar savu es, bet visiem jau ir dīvainības... Pirms kāda laika viņa paziņoja, ka Metallica nav īsta mūzika, nu ja ir, tad pielīdzināma drazu kaudzei (tā viņa neteica, viņas salīdzinājums bija pirms vairākām dienām sagriezts banāns, bet tas ir abstraktāk un prasa iedziļināšanos). Ok, es kaut kādā ziņā varētu saprast viņas viedokli, kaut arī ne līdz galam piekrītu. Bet šodien viņa man silti ieteica, meklējot informāciju par mūzikas terapiju, neuzķerties uz jogas mūziku - tie ir absolūtākie sātanisti, labāk nemaz ar viņiem nepīties, visas tās savienošanās ar gariem izpildot dažādas pozas, jo tālāk no viņiem, jo labāk. Man pat negribās strīdēties - neesmu tik ļoti tajā visā iekšā un vispār, šādas diskusijas ar cilvēkiem, kam ir tik dziļa pārliecība, ir bezjēdzīgas. Bet nu tomēr, viņi nevar būt ļauni, es par viņiem priecājos.