Dienas prieciņi

Katra lieta, ko dzīvē dari, jādara par 100%. Ja taksometra šoferis ir tāds pa īstam, visi gribēs braukt ar viņu, ja pārdevēja ikvienu apkalpos no sirds, viņa kļūs par veikala vadītāju. Ja visu darīsim ar pilnu atdevi, nedomājot, kas mums par to būs, panākumi paši atnāks.
Shape, jūnijs 2010, Inese Krūmiņa

Rietumos cilvēki vairāk meklē patiesību, viņi visu cenšas izpētīt līdz pēdējam, tāpēc zelta strandartjautājums, ja kāds kaut ko jaunu pastāsta ir pajautāt: "un jūs to redzat kā kaut ko pozitīvu vai negatīvu?". Tieši, nevis apmierināties ar to, ko var pēc konteksta noprast.

Sarunas ar Tati tik ir neizsakāmi iedvesmojošas, ka, liekas, drīz es sākšu tās konspektēt.
Un vēl es šodien uzzināju, ka Ludzā, uz kuru es diemžēl kora dēļ neaizbraucu, nav ne lifta, ne eskalatora un pat ne luksofora, tāpēc ir liela iespēja, ka turienes cilvēki, sevišķi bērni, tādu pat nav lietojuši. Esmu šokā, cik tur nav būts, bet nekad to nebiju tā piefiksējusi.
Note to myself - šodien uzsāku aktīvu velosezonu bez atkāpšanās ceļa.

Kāpēc lielākā daļa francūžu izskatās tik slimi un nelaimīgi? Jeb mēs arī izskatāmies tikpat nožēlojami, tikai pie sevis esam pieraduši?
Toties viņi nav rasisti, tāpēc drīkst draudzīgi kopā plēst rasistiskus jociņus...

Starp citu, šī ir tā zīmīgā diena, kurā aprit pusgads kopš esmu ieguvusi tiesības un pēdējo reizi braukusi.
Uzdrīkstēšos izvirzīt apgalvojumu, ka tas tā nevar turpināties un kaut kas jādara.