Dienas prieciņi

- Šajā pasaulē mīlestības pietiek visiem, ja vien viņi jaudā pameklēt to.
Bet
- Viņa salauza man sirdi. Tas nav sevišķi patīkami. Taču tāda bija maksa. Šajā pasaulē var saņemt tikai to, par ko samaksāts.
/Vonnegūts, Kaķa šūpulis

Starp citu, vēl viens Tates domugrauds - Jāņos līst, jo tie ir pagānu svētki un tāpēc Dievs šajā dienā vienmēr sūta lietu - lai izjauktu svinības. Vot tak!

Atkārtojos:
"I hope you live a life you're proud of. And if you find that you're not, I hope you have the strength to start all over again."
/The Curious Case of Benjamin Button

Līna, izrādās, bieži vien domā par to, ka nav neiespējami, ka mēs visi rīt varētu nomirt. Un mēs vienmēr tikai plānojam, gaidām Jāņus, pērkam biļetes uz koncertiem, kas būs tikai pēc mēneša un tad atkal gaidām, bet neko nedarām šī mirkļa uzlabošanai. Tas varbūt nav nekas oriģināls, bet labi saderas ar viņas aktīvumu un gatavību visu darīt, dzīvot uz maksimumu. Onkologa bērnam droši vien īpaši daudz iespēju izjust dzīves netveramumu, bet nav jau teikts, ka tāpēc tā.

David Fincher

Man sākumā likās, ka tā filma nebūs jauka, jo, būdama holivudiska, pārāk spēlēsies ar jūtām (ko gan tā arī darīja) un tas stipri atgadināja Breda Pita kultu (kaut gan I'm serious, IMBd viņu pat nav pieminējuši, vai arī es nemāku lasīt, tas taču ir Pits, nebiedējiet mani!). Katrā ziņā viņam tikusi brīnišķīga loma - ļoti daudz iespēju sevi parādīt aktiera darbam parasti neraksturīgā veidā. Un man vienmēr ir bijis prieks redzēt Cate Blanchett, kaut gan viņai piedēvētais akcents gan mani visai nomāca.
Kas vēl nesaprotami - gaidāmā vētra pie slimnīcas, kur tiek lasīts šis stāsts. Ok, tas ļauj visu ļoti tēlaini nobeigt filmu un piešķir action mierīgajiem brīžiem, bet nu common, lai neiemidzinātu skatītāju ir jāstrādā ar sižetu, nevis jābārstās ar specefektiem. Tāpat kā tā episkā jūras kara aina - arī tas bija visnotaļ fail (+ tā vien likās, ka tas Amerikas patriots uz kuģa: 1.uzsvēra šis filmas amerikāniskumu, kas gan, protams, nav aizliegts un 2.nežēlīgi atgādināja Foresta Gampa armijas draugu, kas tāpat visus kaitināja ar savām sarunām par garnelēm, varbūt David Fincher cerēja, ka dīvainie tēli ir atslēga uz filmas nemirstību. Nezinu, man tā likās. Jā, tāpat kā tas pansionāta večuks ar mūžīgo:"Did I ever tell you I been struck by lightning 7 times?", kam sekoja īss antīks kadriņš).
Par manu mīļāko daļu - nenozīmīgiem sīkumiem. Pirmkārt, man patika iespēja redzēt Queenie's bēres, kas tik tiešām bija jautras un "brīnumu darīšanas" ainu pašā sākumā, kas droši vien kaut kādā mērā atspoguļoja reālo situāciju melnādaino amerikāņu baznīcās. Diez, kā sauc to reliģijas novirzienu? Un otrkārt, man ļoti ļoti patika kā bija veidots "kā būtu, ja nebūtu tā" pirms Daisy notrieca mašīna. Tāda forša konsekvenču rinda.
Par morāli. Visnotaļ aktuāla tēma - neviens negrib kļūt vecs, visi gribētu būt jauni mūžīgi un te nu režisors parāda, ka kļūt jaunākam nemaz nav tik jauki - nevar veidot normālu ģimeni, nevar novecot ar savējiem, nav vietas, kur palikt. Vēl jau ir arī tās mokas, ka neviens nekad tevi neuztver tādā līmenī, kā tu būtu pelnījis, jo attīstība ir pavisam otrāda:
- You look much younger!
- Only on the outside

(to be continued)

UPD-10.06.10. Patiesībā es nemaz negribu turpināt, kas nav pabeigts, tam lemts nebeigties, bet izrakstīšu vēl citātu, ko es toreiz uzšņāpu uz papīrīša, kas mētājas uz galda un kas tad man likās svarīgs.
Tātad, Bendžamins savai meitai: "I hope you live a life you're proud of. And if you find that you're not, I hope you have the strength to start all over again."

****/, jo bija šis tas interesants, bet pārāk daudz Breda Pita kulta. Vismaz man tā likās.

Katra lieta, ko dzīvē dari, jādara par 100%. Ja taksometra šoferis ir tāds pa īstam, visi gribēs braukt ar viņu, ja pārdevēja ikvienu apkalpos no sirds, viņa kļūs par veikala vadītāju. Ja visu darīsim ar pilnu atdevi, nedomājot, kas mums par to būs, panākumi paši atnāks.
Shape, jūnijs 2010, Inese Krūmiņa

Ir tāda dīvaina filma "Waking life", kas ir pilnībā animēta un ko skatījāmies filosofijā. Es sēdēju blakus Maijai un viņa visu laiku šausminājās par to, cik grūti ir uztvert filmu, cilvēku izskats visu laiku mainās. Man tas pilnībā netraucēja, es pat neievērotu, bet interesanti, cik cilvēkiem tomēr ir atšķirīgas uztveres. Un, kaut kādā mērā viņai taisnība, filmu taisījuši dažādi mākslinieki un uz beigām kļūstot aizvien trakāk.

Rietumos cilvēki vairāk meklē patiesību, viņi visu cenšas izpētīt līdz pēdējam, tāpēc zelta strandartjautājums, ja kāds kaut ko jaunu pastāsta ir pajautāt: "un jūs to redzat kā kaut ko pozitīvu vai negatīvu?". Tieši, nevis apmierināties ar to, ko var pēc konteksta noprast.

Le fort fait ses événements, le faible subit ceux que la destinée lui impose.*
- Mīļum, tas taču tev beidzot jāsaprot!

*Meklēju piemērotu citātu Madarai

I.V."Kuras no jūsu radītajām domām ir tik diženas, ka tapušas bez kultūras?"
Tad jau vispār nav nekā ar ko kāds varētu lepoties kā ar savu, viss rodas mijiedarbojoties. Cik daudz trūkst līdz plaģiāriskam prātam?
Un kāds vēl teica, ka katrs ir unikāls.

Kāds ir jūsu dzīves moto?
Kārlis Streips: tāds pats, kā manai nelaiķei māmiņai, - gan jau būs labi!
/Santa, maijs 2010

- How many legs does a dog have if you call the tail a leg? Four. Calling a tail a leg doesn't make it a leg. (Abe Lincoln)


+ Wikipedia: Literary nonsense
The phrase "Colorless green ideas sleep furiously" was coined by Noam Chomsky as an example of nonsense. The individual words make sense and are arranged according to proper grammatical rules, yet the result is nonsense. The inspiration for this attempt at creating verbal nonsense came from the idea of contradiction (for a start, how can a green idea be colorless?) and seemingly irrelevant and/or incompatible characteristics, which conspire to make the phrase meaningless. The phrase "the square root of Tuesday" operates on the latter principle.

Simona šodienas atziņas - "on n'a pas du pétrole, mais on a des idées" (šo, gan viņš neizdomāja, bet citēja)
un "le silence est le roi en Lettonie".
Nevaru nepiekrist.