Dienas prieciņi

Vēl mums šodien bija pirmsizlaiduma mēģinājums un pētersone stresoja, ka mēs sastājāmies ovālā nevis aplī, tāda sajūta ka tā būs viņas diena. Viss NEDRĪKST būt vienkārši.
Kaut tas būtu bijis jau vakar.
Un mēs dziedāsim, lai piedod visi, kas tur būs. Lai piedod arī par visu pārējo.

Pagājusī diena bija šausmu pilna, jo smagi strādāju jau no agra rīta - sapnī bija jālaiko visdažādākās kleitas, kas visas kā viena man bija par lielu un pretīgās krāsās un mani aizvien vairāk pārņēma panika, ka nebūs ko vilkt. Bezmaz jāpriecājas, ka jāceļas uz eksāmenu. Vispār dīvaini, pareizāk būtu, ja es murgotu par to, ka sajaucu imparfait ar condietionnel vai tamlīdzīgām muļķībām, bet re kā, zemapziņa nodod.
Pirmās daļas, kā parasti, šaubīgas, bet runāšana biedējoša. Cerams, viņi vērtēs tikai teikumu konstrukcijas, bet ne saturu, jo es galīgi, galīgi nesapratu, ko runāju.
Pēc tam es biju laimīga un brīva, bet vestibilā satiku Šmitu un pieklājības pēc bija jāparunā, kaut arī man vienmēr liekas, ka viņu garlaikoju un labāk būtu bēgt uzreiz. Ir vismaz divi cilvēki, kas man vienmēr liek justies nožēlojamai - uzskaitē Šmits un Edgars, jo ir sajūta, ka viņi visu laiku par mani smejas un provocē, bet brīžos kad vajadzētu atmest kādu aizsāvības pretjoku, man nekas nesanāk.

Bet, bet, bet! Man būs kleita! Lai cik dīvaini, atradās salonā A, pavisam melna un ar mežģīnēm, baidos, ka arī ar organzas rozi, visas veikalā esošās pārdevējas man sniedza padomus, kā labāk, sākot jau ar salona īpašnieci un vispār, tagad jau man vienalga, kas notiks, galvenais, ka man nekas nav jāmeklē. Vienīgais, ko es gribēju ir Vivienne Westwood melnās matētās kaučuka kurpes, bet izklausās, ka drīzāk nespīd nekā spīd.

Urā, urā, urā, es nezinu, kā, bet pats briesmīgākais ir jau aiz muguras. Līmeņiem vairs pat nav nozīmes. Atlikusi tikai vislabākā, visbrīnišķīgākā un visskaistākā valoda pasaulē! (es pielabinos)

Ābžēliņ, 6h matemātikas ir stipri par daudz, manu laimīgo nekā nedarīšanu jau ļoti agri pārtrauca Ģirts, tomēr tas bija tikai sākums visam, vēlāk atnāca Juris un Zinta un vēlāk pat Laima. Tiik apbēdinošs priekšmets. Bet pēc visa šī rīt jānotiek kaut kam labam!

Pats svarīgākais, ko šodien darīju, bija 0, 1, 2, 3 conditional apgūšana skolā, galvenokārt Šmita un Džeinas viedajā vadībā. Ir traki, ir traki, kaut kas jādara un ne zinu kas, ne gribu ko. Mēs ar Maiju S uzsākām tērzēšanu angliski, lai veicinātu angliskās domas attīstību, tomēr ilgi tas nelīdzēja. Man pat kādu filmu skatīties nav laika, būs vien jāiet gulēt.
Wish me luck!

Nemaz nebija tik traki! Tiešām! Es jutos visnotaļ draņķīgi sākumā, kad bija maz savējo, daudz nepazīstamo un visi ļoti aizņemti, bet kaut kā tomēr sāku iedzīvoties, turklāt brīžos, kad nekas vairs nenotika, varēja iet baroties vai papildināt glāzes. Peldošajā darbnīcā, jāatzīmē, ir ļoti īpašas tualetes apakšējā stāvā ar stāvām trepēm, kas daudziem radīja "problēmas". Es parunājos ar Džeinu&Co par tetovējumiem, patestēju piedzērušās Elīnas spēju braukt ar velo, kopā ar Maiju izdzērām Līnas Z uzsaukto Malibu, Elza no b klases man visu laiku atvainojās par savu uzvedību, jo es esot tāds kārtīgs cilvēks un vēroju kā Šmits tin cigaretes. Kopā ar viņu arī devāmies velobraucienā uz mājām un es dievinu braukšanu ar velo naktī, ap 4 mašīnas pat gandrīz vairs netraucē pārvietoties brīvi.

Iedalīsim šodienu vairākās kārtās:
1. Ķīšezers bija neizsakāmi smuks - krasts tukšs, tikai daži savējie un šarpejs, turklāt virs ūdens vēl migliņa un divi gulbji kopā salikuši galvas. Mēs uzklājām pikniku un tad ar ceriņiem rokās sagaidījām skolotāju, kas piebrauca izrotātā brūnā volgā un dziedājām Champs Elysee. Pikniks. Fotografēšanās. Līnas mašīnā uz skolu, pirms tam nopērkot ideālas krāsas vecrozā peonijas.
2. Simons mūs jau gadīja, sarīkojis tādu kā mēmo šovu ar slaveniem cilvēkiem. I.V. rīkoja puķu stundu, bet viņas neapmierinātība ar to, ka pie mums jābūt, visu izgāza. Klases stunda, gredzens vēl derēja, bet ilgi tā nebūs, tad mazie rīkoja putnu stundu.
3. Gājiens. Džīzas, kā tās kurpes spieda! Man uzdāvināja garas mārtiņrozes un garus ķiplokus. Tad mēs ēdām vecāku kliņģeri un nu jau es esmu mājās un baidos no vakara.

Dīvaini, tagad mēs esam pieauguši.

Ir jau tā stadija, kad daudz kas notiek pēdējo reizi - pēdējā bioloģija, pēdējā kultūras vēsture... Nezinu, varbūt tāpēc, ka vēl daudz riebīgu lietu palicis, man nemaz vēl nav nekāda sentimentālisma, drīzāk gan bažas par to, ka man nav tērpa nevienam no svarīgajiem pasākumiem un nav arī vēlēšanās tos meklēt, turklāt man šķiet, ka pēdējā zvana afterpātijā es jutīšos neizsakāmi nožēlojami un nezināšu, kur palikt.

I.V."Kuras no jūsu radītajām domām ir tik diženas, ka tapušas bez kultūras?"
Tad jau vispār nav nekā ar ko kāds varētu lepoties kā ar savu, viss rodas mijiedarbojoties. Cik daudz trūkst līdz plaģiāriskam prātam?
Un kāds vēl teica, ka katrs ir unikāls.